(no subject) @ 11:11 pm
Mainīšanās
Cenšanās
Saprašana
Pārliecinātība
Var mēģināt visu vēlreiz.
Nekad nebūtu domājis, ka es kādreiz būšu šādā situācijā. Nekad nebiju domājis, ka mani jebkad skars pašlaik notiekošais. Tieši formā, kas ir tagad. Kaut kā vienmēr ir licies, ka mani neskars šādas lietas un ka visas šīs emocijas un vēlmes aizies garām. Laikam jau liktenis vienmēr tura saujā pārsteigumu devu, kuru iebarot neticīgajiem. Bet es turpretim...
Nemainīšos.
Un nemaz arī netaisos. Jo es to nemāku, un, atklāti sakot, man pat nav ne mazākā vēlme iemācīties. Lai mainās tie, kuriem tas pieder. Bet ne manis dēļ. Piekāgoties man - tā ir viena liela muļķība. Tas ir kā dzīves atmešana un tās ielikšana spainī, kuru ielaiž akā. Neesi muļķe. Tev ir viss, lai ietu uz priekšu. Tas, ka es tavas notis nenovērtēju, nenozīmē, ka citi tās par skaistām neatzīs. Tev ir visas sievietei vajadzīgās īpašības. Tikai tās neder man, tas arī viss. Es zinu, ka cilvēki varētu vēlēties mani nosodīt, kamdēļ es vispār ko tādu atraidu. Par laimi man nevienam nekas nav jāskaidro. Tik tev. Un es to mēģinu. Kad es skaidroju tev visu, tu mani sauc par jūtīgu. Kad par muļķi tevi nosaucu, tad par gudru mani pataisi. Kad aizdegos un dzenu prom, tad manī spēku, kaislīgumu saskati. Es nemāku ar tevi runāt, nudien.
Es nemīlu.
Es nemainos.
Es neesmu iejūtīgs.
Es dzeru.
.........
Es nemaz neuzskaitīšu savus "Es." Tāpat citi zina. Šādi turpinot, tu paliksi pie kāda, kurš nenovērtē un sit. Es nemāku nest tādu atbildību, kā tu.
Parasti es lāpu. Parasti es esmu tas, kurš uzklausa stāstus un vienmēr ir malā. Negribu, ka reiz kāds vecs muļķis sēdēs pie viskija glāzes un ar viltotu interesi klausīsies, kā tu stāsti viņam par savu pirmo Pierro, kurš saplēsa.