Es šonakt sapņoju, ka esmu atradusi pasaules visskaistāko vietu - tā bija kāda pamesta, sagruvusi māja ar krāsainām vitrāžām logos, tai nebija jumta, nebija starpsienu, es pavācu vecus dēļu galus nost, pavēru durvis, kuras knapi turējās eņģēs, un iegāju, un tur zem kājām bija pļava, gaišzilu puķu pilna, un tās bija visskaistākās puķes pasaulē, bet es tur nepaliku ilgi. Gāju tālāk un attapos kādā citā vietā, tur bija tumšs un daudz cilvēku, un troksnis, un kņada, un mūzika, un tad es pēkšņi atradu pasaules vismīļāko cilvēku, un viņš mani apskāva viegli un it kā kautrēdamies, bet tad piekļāva mazliet ciešāk, un bija tik silti, silti, un tad laikam es pamodos, bet tik laimīga bijusi un tādu mieru sajutusi savā dzīvē esmu tikai vēl reizi, un arī tas bija sapnī. Tad man bija kādi pieci gadi varbūt, un es sapņoju, ka eju pa meža ceļu un nonāku tajā pašā visskaistākajā vietā, tieši tajā pašā, kur pagājušonakt.

Un tad es domāju par to, cik ļoti mana realitāte līdzinās sapnim, cik daudz pēdējā laikā atmiņas zudumu, iztrūkumu, sajaukumu. Tikai miglaini atceros skrējienu tumsā vakar ar otrādi apvērstu lietussargu, sniegu uz rožu pumpuriem manā dārzā pirmdien, jā, un sarunas un viss, kas saistīts ar cilvēkiem, vispār šķiet kā tikai kādā filmā redzēts. Vienīgais, ko es vēl atceros, ko patiesi izdzīvoju, ir komunikācija ar sevi. Sirreāla sajūta šodien mani spiež pie sienas mazliet, jūtos tā, it kā tas sapnis būtu mani aizvedis atpakaļ pie tās piecgadīgās meitenes, un es sajūtos mazliet kā viņas māte un viņas bērns reizē. Ja es varētu aizmigt, ja es varētu izolēt sevi no realitātes, varbūt vēl kādreiz varētu tur nokļūt, tajā vietā, bet varbūt es pat labprāt no tās atteiktos, ja vien varētu vēl sajust to apskāvienu.