Ar Ivo bijām klasesbiedri. Atskatoties pagātnē man viņš šķiet kā mazs enģelis, ja vien nebūtu tik šaušalīgi tievs. Viņam bija blondi, lokaini mati, skaidras pelēkas acis un tāds mierīgs un ļoti patīkams smaids. Nebija viņš nekāds lielais dauzoņa, bet meitenēm viņš klusībā dikti patika. Mācījās ļoti labi, bet viņam tas sanāca viegli un bez piespiešanās, vismaz no malas skatoties.
Un reiz klases skaistumkonkursā Ivo nokrāsoja zaļus matus un ar viena punkta pārsvaru apsteidza otrās vietas ieguvēju, kuram bija sapītas trīs bizītes.
Šķiet, ka Ivo smaida nepārtraukti. Pēdējās reizes redzēju diezgan pasen, kad viņš pastaigājās ar savu meiteni, kurai bija milzu puncis. Un Ivo, kā vienmēr, laimīgi smaidīja.
|