man sāp...
man šausmīgi riebjas, ka lielie cilvēki dara pāri mazajiem lielajiem cilvēkiem...
es nezinu, kā palīdzēt...
bet man ir jāiet palīgā, man jāskatās visās tajās izmisušajās acīs, tajās šausmu pilnajās acīs, tajās...
man kaut kas ar viņiem jārunā, man kaut kā viņiem jāmēģina pateikt, ka viņiem ar mani ir jārunā...
man ir bailes...
es nezinu, ar ko sākt, kā turpināt, kur pakavēties, kur klusēt...
tas viss būs rīt...
par to es domāšu rīt...
šodien es vēl esmu pasargāta no viņiem
un vienalga man bail
man šausmīgi riebjas, ka lielie cilvēki dara pāri mazajiem lielajiem cilvēkiem...
es nezinu, kā palīdzēt...
bet man ir jāiet palīgā, man jāskatās visās tajās izmisušajās acīs, tajās šausmu pilnajās acīs, tajās...
man kaut kas ar viņiem jārunā, man kaut kā viņiem jāmēģina pateikt, ka viņiem ar mani ir jārunā...
man ir bailes...
es nezinu, ar ko sākt, kā turpināt, kur pakavēties, kur klusēt...
tas viss būs rīt...
par to es domāšu rīt...
šodien es vēl esmu pasargāta no viņiem
un vienalga man bail
bet cilvēki ir stipri...un Dievs (vai kas nu Viņš kuram ir...) nekad nevienam neuzliek tādus pārbaudījumus, ko nevar panest...