...Some Piece of my life ..

es jūtu līdzdalību tajā visā tiktāl, ka es nožēloju to, ka man nav stingra roka(kā piemēram Omammai, kuru viņa kautcik respektē), bet gan vāji nervi.un tas mani tracina ārā(jo..man ir vāji nervi!).es nožēloju, ka nevaru uz visām tā mazā mežonēna izdarībām noskatīties ar smaidu uz lūpām, nestresojot, kāpēc viņa tā dara, ko es esmu izdarījusi nepareizi un kāpēc es daru TO, ko esmu sev svēti nosolījusies nekad nedarīt(respektīvi, atkārtot savu(-a) vecāku(tēva) kļūdas)?!!!

zini, advocate, man tev nav pat ko atbildēt :D (harmoniska, garīgi piepildīta un līdzsvarota būtne - ha,ha,ha :D )

brīžiem liekas, ka vajadzētu uzšaut, un vēl tā pamatīgi, bet tad es atjēdzos un saprotu, ka tā darīja mans tēvs(un ne to vien) un es to ienīdu no visiem sirds dziļumiem!!! tādēļ uzskatu [vai vismaz ceru], ka nebūšu no tiem vecākiem, kas savus bērnus noslāna un atspārda zili zaļus, lai tikai izlādētos un izgāztu visas savas dusmas uz kādu, kurš pie tā visa nemaz nav vainīgs.vienk pagadījās pa kājām..
es varu padraudēt (mmmmm, tas man patīk, bet nujau, diemžēl, ir diezgan neefektīva metode) un dažās reizes uzšaut pa ķobi, bet tas arī viss.

citēju.."nu īsts jaukumiņš. Visi mani mīl, es mīlu visus." [man jau šitais bik pēc Narcisa izkalusās :D ] nē, nē, viss ir OK.patiešām.
nju es zinu, ka savu reizīti nenāk par ļaunu uzšaut pa pakaļu, tā vienkārši profilakses pēc. bet, jāā, sist un slānīt laikam gan, ka es nevarētu un nemaz negribu to darīt.