| |
[Jul. 28th, 2007|04:59 pm] |
|
Jūtu, kā pamazām nāk virsū izsalkums, bet es spēlējos ar to, gaidot, kad tas mani piecels kājās kā ar sitienu. Un es došos uz virtuvi, iemest katlā nūdeles. Atceros vecomāti ravējam zemeņu dobē. Vairāk atceros viņas kājas, ko viņa tā stīvi lika uz priekšu, palaikam pieturēdama muguru. Mēs gājām pa taku vasarā un viņai bija tādas pelēkas kurpes. Šodien vecāmāte bija sapnī un teica – vēl 3 gadus pagaidi. Es viņai teicu – es nevaru gaidīt 3 gadus. Pat tās trīs dienas man liekas neizturamas. Vecomāti vienmēr bija grūti uz kaut ko pierunāt. Viņa nekad neklausījās, kad es dīcu, ka gribu mājās no dārza. Sēdēju tieši tāpat kā tagad, tikai toreiz pie dārza būdas. Dārza vairs tur nav, ir Ziemeļvalstu ģimnāzija. Un arī uz būdu mēs vairs negājām, kopš onkulis tur pakārās. Viņa gāja, es – nē. Neņēma vairs līdzi. Bet viņa jau bieži gāja uz tādām vietām, kas bija tuvākas nāvei, nekā es savā bērnībā. Baznīca, dārzs un kapi bija viņas ikdiena. Mana bija smilškaste un bērnudārzs, bet dažreiz mēs kautkur gājām abas kopā. Viņa vienmēr tā stīvi locījās pie pumpja, bet es turēju apakšā plastmasas burciņu. Es domāju – vai viņa tā bija laimīga? Laikam jau bija. Bet kas viņu dzina uz priekšu. Man liekas, ka tā bija mīlestība. Tāda pavisam citāda kaislība, kuru es pašlaik nezinu. |
|
|
