10 Jūlijs 2008 @ 23:03
 
Diena makten izdevusies,darba pārrunas arī.
Satiku meitenes,biju paklausīties džezu (ļoti labi skanēja Mazās ģildes pagalmā un skanēs vēl),pa ilgiem laikiem izdzēru vienu aliņu.
Un saņēmos izbraukt ar laivu.No tā kanāla ūdens man abas kājas niez.Bet bija patīkami kopumā.
Atvadījos no pagātnes rēgiem,atdodot pēdējo lietu,ko viņš pie manis bija aizmirsis.

Un tagad esmu viena pati mājās,jo man ir pieriebušies cilvēki un pati sev tagad čīkstu,cik ļoti gribētos ar kādu divatā pasēdēt un parunāt par neko.Bet nē-es esmu tik gudra,ka esmu izdarījusi tā,lai arī viņš tagad nebūtu pie manis.
Laiks tik ātri skrien un nu jau vairāki mēneši bez viņiem.Patiešībā-jo ilgāks laiks,jo vairāk visa tā pietrūkst.Ko padarīt,ka esmu sieviete,un laikam tikai sievietēm kaut kas kaut kad pietrūkst.
Es pat varētu teikt,ka esmu greizsirdīga uz to,ko es nezinu.

Iespējams,pagaidām ir tikai viena lieta,kas totāli noskalota kanalizācijā, manas vainas dēļ.

Un arvien vairāk domu par vientuļa,pašnāvnieciska mākslinieka titulu.