| redīsiņš |
[Apr. 4th, 2008|01:34 am] |
"klausies, ienāc iekš draugiem.lv" mani čatā aicināja noslēpumainā viltniece miice. Es biju pietiekami ilgu laiku savā dzīvē pavadījis dažādās virtuālās sarunās ar miici, lai man būtu visai labs pamats uzskatīt, ka pret visām viņas viltībām un visiem viņas stiķiem man ir izstrādāta pietiekami laba aizsardzības sistēma. Tiesa, mans viedoklis par manu rīcību, lēmumiem vai prātaspējām regulāri atšķīrās no citu cilvēku viedokļa par to pašu. Respektīvi, es pats sevi uzskatīju [un vēl aizvien uzskatu] par visai gudru, apķērīgu, saprātīgu, loģiski domājošu čali ar ārkārtīgi augstu rīcībspēju un analītiskās domāšanas līmeni. Lielākā daļa mani pazīstošo cilvēku šim skaidrojumam pārlieku nepiekristu.. [reasons unknown!]
Ar miici būtībā viss ir pavisam vienkārši. Tad, kad tuvojas manis "cauri iznešanas stiķis", vajag vienkārši samanīt to īpašo, viltīgo intonāciju viņas balsī. Vai viltīgo acu skatienu. Vai viltīgo deguntiņa pakasīšanu. Vai jebko citu, kas vien liecina par viltības tuvošanos [šajā brīdī gan loģikas deva pasaka, ka sarunā ar jebkuru cilvēku pietiek ar viltības tuvuma samanīšanu.. [ar pāris veikliem iedomu belzieniem loģika tiek apklusināta]], lai es spētu sevi tam sagatavot. Ja es viltību nesamanu - klājas krietni vien grūšāk. Vienkārši, vai ne?
Nenoliegšu, ka nelielas raizes prāta attālakajā nostūrī [jo esmu pārliecināts, ka mans defense system ir nevainojams..] man sagādā ne vien miices viltību maskēšanās spēja kā melnajam lācim ogļu šahtā polārajā naktī ēdot melno šokolādi, bet arī viņu pastāvīgā izskata maiņa kā mmmm... izskata_mainīšanas_verķim gadskārtējā Izskata Mainīšanas festivālā [man parasti patīk izmantot salīdzinājumus, kas padara bildi skaidru ar savu plašo atpazīstamību]. Miicīte spēj mani piemuļķot izliekoties, ka dod buču, stāstot, ka ir nokrāsojusi blondus matus, prasot man visādas muļķības, kamēr es esmu samiegojies, vai jebkā citādi, IZŅEMOT, lūgumu man parādīties draugiem.lv.
Esmu pēdējā laikā pasācis aizvien veiklāk un veiklāk rakstīt, neskatoties uz klaviatūru. Sākotnēji gāja grūti, pirksti ķerās un mūždien uzrakstījās visādi brīnumi, bet šķiet, ka ar šo visai grūto un pinķerīgo arodu nu jau arī es būšu kļuvis pazīstamāks, ja ne pavisam labos draugos. Mana 17 simbolu parole [drošība, drošība..] uzdrukājās ātri jo ātri un, sākumlapai atveroties, nekas vairāk par neizpratnes pilnu "huh?" no manām lūpām neizvēlās. Iepriekš tik ļoti pierastās lapas vietā, kur mani allaž aplūkoja manu draugu draugu smaidīgās fizionomijas, šobrīd uz mani skatījās [jā tā to var nosaukt] dārzeņu bariņš.. Turklāt katrs no tiem - citādāks. Pēc īsa neizpratnes mirkļa es atsaucu atmiņā mūžseno gudrību - "ko nesaproti - prasi miicei" un vērsos pie viņas ar jautājumu. Ak tad šitie ir tie dārzeņi, par kuriem es un jebkurš cits dr.lv ļautiņš var pārvērst savus draugus.. ak tad pirmais aprīlis.. nu skaisti! Galvā sāku lēnītēm veidot sarakstu ar cilvēkiem, ko pārdārzeņot [atzīšos, ka viņš bija stipri vien patapināts no "cilvēki, kurus nogalināt" sarakstiņa [ik pa brīdim nāk klāt jauni vārdi.. varbūt arī tu? [ļauni smiekli]]], dažam labam vārdam pat piemēroju jau konkrēta sakņauga apveidus, dažus pēc īsas vilcināšanās atmetu, kad manu ļauno domu gaitu pārtrauca miices teikums "ak, kā es gribētu, lai kāds mani pārvērš par redīsiņu..".
Es neesmu neapķērīgs. Itin nemaz ne. Ne mazākajā mērā, tieši tamdēļ, es ātri vien sapratu, kas man ir jādara. Man tagad ir slepus slepus jāpaņem un jāpārvērš miices profils par redīsiņu... Cik gudrs plāns! Viņa nemūžam nenojautīs, ka es to taisos darīt, un pēc tam, kad es to būšu izdarījis, būs man ļoti pateicīga, ka esmu piepildījis šīs viņas kvēlās ilgas! [šajā brīdī mani pārņēma patiesa prieka sajūta]
[izlaižu kādas 20h]
Saruna ar Gunčāru stipri vien dārzeniskā izskatā:
- Nu, kuru tad tu mēģināji pārdārzeņot?
- Tevi! Un rezultātā kabacis vien no manis iznāca..
- Jā, es ar neesmu labāks.. [es noteicu klusā, maza redīsiņa balsī] |
|
|
