| Uz atvadām. |
[17. Feb 2007|23:25] |
Kad pienāca laiks atvadīties, mani pārņēma absolūts apmulsums. Visu dienu gaidītās emocijas pēkšņi atsvabinājās un lauzās ārā uz visām pusēm. Skumjas, bailes, vientulība, nedaudz vilšanās, apjukums, nesaprašana, bet arī prieks un pacilātība. Es varēju tikai mīņāties uz vietas un mēģināt to visu ignorēt. Un tad vēl tā roka, kas pastiepās sveicienam, kā tādam aukstam laipnības žestam no jauna darba kolēģa. Jau tā bija bail pieskarties, jo liekas, ka tas būtu par daudz, bet vēl tik auksti... Nekad! Un viss pēkšņi liekas tik nepareizi, bet tajā pašā laikā tik pareizi, jo kā gan citādi lai vēl būtu? Bet tukšums, kas pēkšņi velk sevī ar milzīgu rāvienu, aizmiglo acis un pēdējie atvadu mājieni vairs pat nav redzami.
Vēl nākamās 10 minūtes neesmu pagājusi uz priekšu vairāk par 20 metriem, jo kur gan lai iet un ko gan lai dara? Vēl pus stunda tiek pavadīta ārpusē uz soliņa, gaidot, kad viņi atgriezīsies, kaut gan zinu, ka tā nemaz nebūs.
Vēl pēc stundas es atkal sāku dzīvot. |
|
|
| Comments: |
Man ir tik daudz ko teikt bet nesaprotu, kāmdēļ to nevaru darīt.
Varbūt esu vienkārši stūlbs | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}