Dienas prieciņi - Hachiko: A Dog's Story (2009, Lasse Hallström)

Ai, nu filma kā jau filma, nekas īpašs, ja vien neņem vērā patiesos notikumus uz kuriem tā balstīta. Bet nu tomēr, ja Japānā, tad Japānā, nevajag te nekādus pārnesumus uz Ameriku. Mani arī pārlieku nesajūsmināja aktieru izpildījums un tas, kāpēc imdb šī filma ieguvusi apaļu 8.0, paliek noslēpums. Vēl jau par labu filmai nenāca arī tas, ka skatījos to nedaudz piespiedu kārtā ar nepieciešamību pievērst uzmanību tās mūzikai. Protams, tā tik un tā ir skumja filma un ko lai dara, pat ja man tā pārlieku nepatika, es nevaru pretoties raudāšanai emocionālos brīžos un tādā gadījumā šī filma noteikti ir noderīga asaru kanālu skalošanai.

Es sāku domāt, vai tiešām ir tik labi raudāt un vai man būtu jāpriecājas, ka es to tik viegli varu izdarīt?
Wikipedia:
William H. Frey II, a biochemist at the University of Minnesota, proposed that people feel "better" after crying, due to the elimination of hormones associated with stress, specifically adrenocorticotropic hormone. This, paired with increased mucosal secretion during crying, could lead to a theory that crying is a mechanism developed in humans to dispose of this stress hormone when levels grow too high.

Tātad jā, turklāt tas izskaidro, kāpēc saspringtos brīžos mani ir vieglāk saraudināt par neko - tā ir brīnišķīga aizsargreakcija.