redukcija un fraktālis
Vienīgā griba ir izdzīvot. Visa pārējā dzīve ir metafora.

P. S.
T.i., viss kaut ko nozīmē - un galu galā viss nozīmē "es gribu dzīvot!"
nekas cits nav pašmērķīgs, nekas cits nav beznozīmīgs, nekas cits nav arbitrārs un triviāls - vienīgi dzīvība ir savā absolūtajā pašpietiekamībā pilnīgi nekam citam nederīgs akts

P. P. S.
Un, ja besī tik miglainas abstrakcijas un klišejiskas atsauces uz galējībām (bļe, Hitlers), tad skaists ir vien tas fakts, ka nekas nav tāpat vien - mēs visu, lai kaut ko; un, jo smalkāki cilvēka ceļi, jo neizsekojamāki un neizskaidrojamāki, jo dziļākas bailes skaļi kliegt "Palīgā!" un "Es gribu dzīvot!"

P. P. P. S.
Velns, man laikam neizdevās, beigās nonācu turpat. Nekas. Tā ir. Manuprāt.

P. P. P. P. S.
Atbildot uz Post Post Scriptum, tas ir abstrahējošā prāta veids, kā izpaust sevi: "Es gribu mirt!"
Kā katru līdzekli, to var lietot pār mēru, un tad tas kļūst neproduktīvs un kaitīgs (sāk darboties pret pamatmērķi, svarīgākas pakāpes uzdevumiem). Tikai reti kas cits cilvēkā tik ļoti pauž nāvesgribu. Faktiski to var reducēt pat vēl tālāk - uz identitātes meklējumiem. Bet, tā kā viss ir saistīts, vienots, tad identitāte ir aburda ideja - tas ir funkcionāls rīks, kā, piemēram, caureja, bet tas nav kas tāds, uz ko reducēt eksistenci. Tad nu nāves tēmas manāmas arī pie dažādiem dumpiniekiem, kuri vēlas iegūt no "pelēkās masas" vai kā citādi nevēlamās virskultūras neatkarīgu identitāti vai pie fanātiķiem, kuri gatavi upurēt dzīvību, lai gūtu šo pašu identitāti. Identitātes ideja ir atšķirīgums, atsevišķums. Un tas ir acīmredzamā pretrunā ar dzīvību un loģiskā pretrunā pat ar eksistenci. Bet ir. Tā, vot, mēs laužamies. Civilizētie, sausie, neapmierināmie.

P. P. P. P. P. S.
Kaut gan - arī nāves funkcijas dažādos organismos izveidotas mūs izslēgt pareizā brīdī. To arī nedrīkst aizmirst. Jautājums - kas šīs funkcijas palaiž. Varbūt citstarp arī pārlieku liels nogurums - citstarp arī no domāšanas. Bet domāšana, kā esmu spekulējis šepat netālu, ir ciešanu auglis. Ciešanu transcendēšana. Jeb risinājumu automatizēšana no meta līmeņa. Un, ja reiz cilvēkam daudz iznāk domāt, tātad tas daudz cieš. Un no tā - nogurums. Un no tā - varbūt no tā - arī nāve. Un sazin no kā tik vēl ne. Tad nu - vienīgā griba ir dzīvot. Kad tā sevi izsmēlusi, vienīgā izvēle - mirt. Un metafora pārlejas paradoksā. Un paradokss izdziest nāvē.