(no subject) @ 03:53 pm
Es neesmu atradis neko tādu, kas mani celtu. Tā iespējams arī ir visa problēma.
Visas emocijas, kas manī rodas ir kāds skumju paveids.
Kad es klausos cilvēka ģitārspēlē, tā mani nesajūsmina. Tā vienkārši izrauj sirdi caur acīm un nolej pāri vaigam.
Ja es nakts vidū pamodies glāstu kādu sievieti, es nespēju tur rast prieku. Glāstu tās ādu, jūtu viņas smaržu, bet nekad neesmu juties piederīgs. Kad viņa skrien pa pļavu, es lēni eju līdzi un pie sevis smaidu, bet tas viss ir svešs. Viņa noplūc puķi un smejoties to aizliek man aiz auss. Lūkojos kā jautrā, dzīvespriecīgā cilvēkā, kas neskar mani.
Pēc vakara ar sievieti es izeju ārā naktī un klusumā un aizpīpēju savu cigareti. Es nevēlos svilpot vai dzejot. Nakts ir ap mani. Es smaržoju pēc sievietes un cigaretes dūmiem un eju kur vien deguns naktī rāda.
Alkohols atver vārtus, tas ļauj tev smieties, tikai, kad dzer, nekad neapstājies. Nekad nepadomā. Nekad nešaubies un nekad, nekad neprasi sev: "kapēc?" Uz mirkli ievilksi elpu un būsi grimis.
Un es turpinu meklēt un prasīt: "Kur ir laime?" Kur ir kaut kas, ko gaidīt, uz ko cerēt? Ir tikai tumši zils, asins sarkans, piķa melns un Es. Es nezinu vairs citas pieejas, kā paņemt varavīksni, ja viss, kam pieskaros, satumst.
Sēdi uz mājas dzegas un lūkojies uz visiem cilvēkiem. Kā teica Kafka darbā "Bada Mākslinieks": "Es vienkārši vēl neesmu ēdis neko garšīgu."