surrender -

manas sajūtas par aizstāvēšanu visu laiku svārstās: vienu brīdi es gribu krist panikā, jo bail, ka iziešu priekšā un pazaudēšu valodu, tad man ir tāds atslābums 'ja es izgāzīšos, zemāk par 7 jau nebūs, man taču vienalga par atzīmi, gribu tikai, lai viss ir galā', tad atkal uznāk domas, ka aizmirsīšu visu un varēšu tikai nolasīt un man uzdos tādus jautājumus, ka es tikai stāvēšu un ķiķināšu, un izgāzīšos visas vidusskolas priekšā, bet tad atkal 'lol, es esmu 18., visi būs izbesījušies un mana tēma ir tik garlaicīga, ka nevienam tas neinteresēs'

bet kopš vakardienas visu laiku vēderā tā pretīgā satraukuma sajūta, viss kāpj uz augšu, liekas, ka kuru katru mirkli korķēšu un pie reizes izraudāšos

rīt. un tad viss. tad viss būs galā. tas ātri paies. vakarā jau varēšu šņukstēt pie pēdējās 'my mad fat diary' sērijas un tad jau nemanot būs pienācis pavasaris.