tāda ir dzīve
Šodien, kad atgriezos mājās pēc basketbola treniņa, uz manām kāpnēm sēdēja bijušais klasesbiedrs Jānis K. Viņš bija manāmi iereibis un rokās turēja kastīti, kurā atradās diez gan nolaists kāmis. Gaisā virmoja reizē neizpratne un reizē arī valdzinoša intriga. Nolēmu situāciju attīstīt pa savam un vaicāju - pa cik nogrūdīsi kāmi? Nu, nogrūst - tas ir, es vēlos šo kāmi pirkt. Jānis teica, ka principā nauda tiešām ļoti vajadzīga un nekā cita viņam neesot. Kāmi saucot Auce. Jocīgs vārds priekš džeka, es noteicu un atkārtoju jautājumu - PA CIK?
Noslēdzām darījumu, un es devos iekšā savā dzīvoklī. Jānis palika kopā ar sniegoto ainavu logā. Viņam laikam bija žēl. Bet paša spiedošā vajadzība - nepielūdzama.
Kāmi mēs ar brāli vēlāk nokristījām. Lējām uz galvas ūdeni, kristīgās balsīs kliedzot - Tu tagad esi Reksis, Tu tagad esi Reksis. Bet vispār mums bija aizdomas, ka darām nepareizi. Vieglāk kā ar kāmjiem ir tikai ar puķēm. Jo puķu mēslus sevī iesūc augsne. Kāmja mēslus augsne neiesūc. Par to mēs vēlāk arī pārliecinājāmies.