Stāvēju sasodīta lielveikala vidū. Cilvēki drūzmējās kā pirms svētkiem. Tie nadzīgi lūkojās plauktos, daži ļoti uzkrītoši meklējot atlaižu lapiņas. Gāju gar vīna plauktiem, staigāju gar siera un gaļas stendiem. Vienā mirklī ieraudzīju mozzarellas sieru un spāņu vīnu. Sapratu, ka tas būtu ļoti patīkams vakars. Un tajā brīdī man pieleca. Nedaudz pieleca, bet pietiekami, lai man noritētu asara. Redzēju spānijas vīna cenu. Es skatījos uz vīnu un raudāju. Raudāju stāvot sasodīta lielveikala vidū. Tā ir savāda sajūta - kaut ko tik ļoti gribēt un... Un varēt to nopirkt. Es stāvēju sasodītā lielveikala vidū un raudāju, jo es varēju nopirkt to, ko vēlos. Par naudu, ko biju nopelnījis strādājot. Bez krāpšanās, tikai strādājot. Uz mirkli es nebiju bomzis. Man nebija jālūkojas, kur atrodas apsargs, lai nozagtu maizi un nebija jāmeklē tās sūda lapiņas ar 13% mainītu cenu, aiz kura produkti ir tie nevēlamākie un tie sabojāsies jau rīt. Bet tas nekas, jo vienmēr kādā veikalā būs atlaide krievijas sinepēm, ar kurām nomākt vecas gaļas smaku. Uz lapiņas, uz kuras uzrakstīts "Akcija!" vairs negulēja ierastais riebums. Tas nu bija tikai fakts. Tikai kas tāds, kas tev nav obligāti jāņem vērā. Šoreiz "Akcija!" bija tikai un vienīgi "Akcija!" Nevis "Jo cita tev nevar būt." Es nezinu, ko es ēdīšu rīt, bet šī neziņa ir pavisam savādāka, kā tā bija vēl pavisam nesen. Es ēdīšu jebko. Bet šis jebkas būs manis izvēlēts.

Mozzarella palika plauktā. Spānijas vīns neskarts bija turpat. Es šo garšu buķeti jau izbbaudīju. Tik ļoti man nav paticis neviens vīns līdz šim.