Gaidīju, gaidīju un jessss - sagaidīju. Viņa ir prom, uz ilgu laiku, beidzot varēšu neuztraukties par to, vai netīšām uzskriešu viņai virsū. Vakar tusējos, viņa arī tur bija, novēlēju viņai laimi (protams ironiski :D). Un tagad tiešām ir sajūta, ka viss atrisinājies. Tas, vai ar viņu gribēšu runāt, kad viņa būs atpakaļ? Par to nav jādomā. Kā būs, tā būs. Prieks, ka viņa ir prom, prieks, ka viņa varbūt uztvēra, ko viņai teicu, prieks, ka man izdevās pateikt visu viņai acīs, ko par viņu domāju un galvenais - pārliecinoši. Es - ar smaidu, viņa - ar asarām. Varbūt tas bija ļauni, pretīgi utt. Bet pēc tā, ko viņa man nodarījusi, esmu pārliecināts, ka man bija pamats tik skarbi to visu teikt. Biju cerējis viņu vest uz superīgiem, dārgiem restorāniem, biju cerējis parādīt, ka man dzīve ir nokārtojusies, ka finansiālais stāvoklis uzlabojies. Gribēju tik daudz laba viņai sagādāt. Ha... pati vainīga, viņa nezin, no kā viņa atteikusies, pie tam ļoti pretīgā un sāpju izraisošā veidā - vienkārši nepadomājot.
Sākas jauna dzīve, dzīve uz brīvām kājām, dzīve, kurai Tu pats esi noteicējs pār sevi un Tu drīksti ne ar vienu nerēķināties. Ideāli :)
Garastāvoklis:: Pacilāts
Mūzika: The Brecker Brothers - King Of The Lobby