hipopotama pieraksti

Arvien vairāk jūtams, kā Emsītim tuvojas terrible twos. Tajā pašā laikā gan, manuprāt, tie ir arī incredible twos. Kamēr spējam visu uztvert viegli un ar humoru, ir ok.

Šorīt viņa sēž uz sava paklājiņa, jau nedaudz nīgra. Es eju apsēsties blakus un aprunāties. Viņa man - no touching! Yucky! Move! Move! Yucky! Un mēģina aizstumt projām.

Dārziņā audzīte stāsta - viņi lasījuši grāmatiņu par dzīvniekiem, audzīte rāda dzīvniekus un stāsta, kādu skaņu katrs izdod. Pabeidz, noliek grāmatu, aiziwt. Pēc brīža skatās - E nosēdinājusi augumā mazāku meitēnu, rāda viņai grāmatiņu un stāsta, ko katrs dzīvnieks saka (interesanti, angļu vai latviešu skaņas?).

Mājas. E uz podiņa, pačurā. Es aplaudēju, viņa arī; salēkājas no priekiem, līdz nejauši ielec man sejā ar galvu pa degunu. Šausmīgi sāp. Viņa man nobučo abus vaigus, bet emocijas turpina kūsāt un viņai acīmredzot ir grūti tās novaldīt. Viņa mani sāk plēst aiz matiem. Es paņemu viņas rociņu un saku - nedrīkst darīt pāri. Viņa dikti sirsnīgi un nedaudz slapji nobučo mani atkal un aizskrien uz dzīvojamo istabu. Skatos - sit pa spilvenu (es viņai vienmēr saku - ja ir par grūtu savaldīt emocijas un gribas kādam iesist, tad drīkst sist spilvenam).

Baroju brāli, E grib cepumiņu. Es saku - pabeigšu barot un iedošu. Viņa pielien klāt, piebāž seju pie brāļa sejas un saka - bāvi! Bāvi! All done! Bāvi, all done!

Vēl viņa regulāri maina pamperi mērkaķītim, komemtējot - pūpī, pūpī! Daipī, daipī! Pūpī daipī jakī!
Ir iemācījusies ar pirkstiņiem rādīt skaitļus. Parādīt var visus, bet saprot viens un divi.