Man Tevis pietrūkst! Un, kad es to pasaku, tas ir kā nepateikt neko!

Tas brīdis ir pienācis un mans emociju trauciņš ir pilns līdz malām, asaras aumaļām līst pāri.
Nezinu, ko lai dara?!
Pēdējās 2 nedēļas ir bijis normāls karuselis - augšā debesīs un tad atpakaļ uz zemes vai pat vēl zemāk. Ilgojos nenormāli un visu laiku gribas raudāt, arī kad redzu Tevi. Jeb precīzāk - gribējās, jo nu jau viss, asaras līst un nevaru rimties.
Viss ir kaut kā tā salicies, ka Tev vairs nav laika priekš manis. Es neko nepārmetu vai cenšos nepārmest, jo ne darbs, ne kolēģi atvaļinājumos, ne mazais jau nav vainīgi, bet ir smagi... Jūtu, ka atsvešināmies un tad man uzmācas visādas bēdīgas un depresīvas domas. Jūtu, ka Tevi zaudēšu un šī doma ir nepanesama. Atliek tikai iztēloties, ka vairs negribi mani satikt, ka no rīta nav jau ierastais "Labrīt, zaķēn (vai saulīt) vai vnk labrīt", ka nevaru Tev pieskarties vai dzirdēt tavu balsi (kaut vai tikai pa telefonu) un man gribas nevis vnk raudāt, bet konkrēti kaukt. :( :( :(
Un es nezinu, kā un vai es to pārdzīvošu!

Tomēr priecājos, ka uzrakstīju visu, kas un kā... Labi, gandrīz visu... Rezumē - es nevēlos, lai mums viss beidzas! Bet diezgan spēcīgi nojaušu, ja turpināsies tā kā ir tagad, paliks vēl smagāk. Pēc idejas bumba ir Tavā laukuma pusē, jo Tev jau ir jāizlemj. Saprotu, ka tas nebūs viegli un turos pie apņemšanās neuzstādīt nekādus ultimātus un būt pacietīga (keep the faith). Sāk neizdoties!
Ja tā padomā, matemātika jau ir ļoti vienkārša - sāpināt divus cilvēkus vai vienu!

Visu laiku sev atgādinu to, ko jau n-tās reizes šķiet esmu minējusi - saglabā ticību, kurš vēl, ja ne Tu!!!??? Ja godīgi, es nezinu, cik ilgi man vēl tās pietiks...