Vidusskolā, literatūras stundās, mana mīļākā nodarbošanās bija veco Karogu lasīšana. Sēdēju pēdējā solā, pašā stūrī pie grāmatplaukta (lasīt "kārdinājumplaukta"), un kāri riju Karogus zem galda, ik pa laikam kaut ko pasakot, lai parādītu, ka vēl esmu klasē. Bet vidusskola vispār bija labais laiks, jo mēs bijām pavisam maza klase, lauku skolā, visskaistākajā vietā pasaulē. Reizēm es domāju, ka labi, ka mēs-bijušie klasesbiedri vairs gandrīz nesatiekamies, jo mūsu tā laika attiecības bija tik labas, tik izkoptas, tik pateicīgas, ka negribētos to visu sabojāt, kopīgi iedzerot Koknesē bezmaz vai katru nedēļas nogali. Pietiek ar to vienu reizi gadā, kad visi ir pārlaimīgi otru satiekot un aprunājot B klasi. Vispār šodien es jums pastāstīšu par savu skolu un dažādiem ļaužiem tajā. :
Comments
Lūk, tiešām tā. Arī mums klasē bija ļoti labas attiecības, bet tagad gandrīz neredzamies.
(Reply to this) (Thread)
bet zini kā - tā laikam tiešām ir labāk, jo tad tās atmiņas paliek kā "skaistā vidusskola", nevis "viduvēji draugi"
man skjiet, ka "lauku skola" nav iisti pareizais apziimeejums skolai ar 800 audzeeknjiem :) Jelgavaa, 4. lielaakajaa Latvijas pilseeta ir vairakas skolas, es zinu 4as un zinu kaada tur situaacija, nevienaa nav vairaak par 500 audzeeknjiem.