mūžīgās ciešanas
Tas ir tik muļķīgi: es zinu, ka jūtos draņķīgi, ja neesmu paēdusi, bet nevaru atrast motivāciju paēst/sagatavot ēdienu līdz pat vēlai pēcpusdienai, kad jau galīgi mirīju nost. Un tā katru dienu attaisnojos ar to, ka Emīlija jāpieskata, nav laika, nav produktu, un tad ciešu, ciešu, ciešu