Kamēr iesilst darbnīca
Kamēr darbnīcā uzkarsējas elektriskais sildītājs, jāpasaka dažas sakrātās lietas. Jau vakar mēģināju te rakstīt, pat sacerēju divus vidēja izmēra tekstus, kurus uz tūlīt pat arī izdzēsu neiepostētus. Laikam jau nebija tik būtiski. Ceru, ka šī dzēšanas liga nav hroniska, citādi tāds publisks žurnāls kļūst vēl slepenāks par dienišķo līniju kladi.
Kāds te runāja, ka cibā rakstītais piepildoties. Tad nu es tagad ierakstu, lai piepildās:
Februāris ir foršs mēnesis. Dzīvot ir viegli un priecīgi. Laukā - gaumīgi pelēcīgas ainavas, istabā - silti un mājīgi, kaķi murrā, suns luncina asti. Gaismas kļūst arvien vairāk. Tā vien gribas rosīties un darboties. Pilna galva visādiem lieliem plāniem, māksla nāk laukā no mūžības kambariem rūkdama vien, spēj tikai piefiksēt idejas. Kultūrkapitāls piešķir prasīto naudu pilnā apjomā, var atļauties taisīt visu kā mūza nokoklējusi - no vislabākajiem materiāliem, lielu un vērienīgu. Parks iegūst jaunu jaudīgu atspērienu, mākslinieki piesakās taisīt varenus projektus un viņiem visiem ir pašiem sava naudiņa, lai to izdarītu. Ēkas nostiprinās un sapošas, istabas sasilst, darbinieki smaida un ir ar visu mierā. Naudas visiem esot gana, dodiet tik darbu!
Mājās visi veseli, laimīgi, daudz smejas un apskaujas, saka cits citam, ka mīl. Tāpat vien aiz prieka un iedvesmas sāk remontēt māju, uzlabot siltumapgādi un kanalizāciju.
Valstī miers un kārtība, nodokļi samazinās, tauta mācās dziesmas, dejas un pasakas.
Baznīca tiek mīlēta un cienīta, būt par kristieti ir ļoti godpilni un kruti.
Visur uz zemeslodes normāla temperatūra, draudzīgas tautas, mierīgs klimats.
Kosmoss ir labvēlīgs un skaists, citplanētieši noskaņoti draudzīgi.
Mīlēt ir viegli, ļaut, lai mīl - vēl vieglāk.
Dievs smaida.
Un februāris paiet pavisam nemanot, viegli un priecīgi, un tālāk arī viss kļūst arvien labāk un labāk.
Tā tam būs būt.