Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.
Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij’ daiļš, kas bij’ svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
Un tukšām paliekot zinību slāpēm,
Un beidzoties visam, kas daiļš bij’, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.
Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks,
Pret laimi, pret nelaimi krūtīs ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.
E.Veidenbaums
Un kā jūties Tu?
Starp citu, vai MaKoJanu svinību bildes redzēji?
http://journal.bad.lv/users/elmucis/10260.html
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
