Colorblind

negribu piedalīties izlaidumā. man tas nekādu prieku nesagādā! es redzu, ka citiem gan. tāpēc esmu diezgan apmierināta, ka viņiem patīk, jo man patīk, ka viņiem patīk un ka man nepatīk. brr.. sabrauc neskaitāmi radinieku bari.. parēķini, zālē atrodas 60 skolēni + daudz skolotāju + katram skolēnam māte, tēvs, brālis vai māsa, varbūt pat daudzi, ok, māsīcas, brālēni, omes, unkuļi.. vēl jau citi draugi. es saprotu, ka tas jau nav kruti pasniegt kādam puķes, ja CITI to neredz. tāpēc jau ir tas izlaidums. "ai kāds tu izaudzis? kādas tad atzīmes? BUČA" vai "nemaz neesi mainījusies, kopš bērnudārza izlaiduma! [spaida vaigus]"
ES to par laimi neesmu piedzīvojusi. bet varu iedomāties no redzētā.
vēl, pilns ar svešiem cilvēkiem uz mani skatīsies acis izvalbījuši un gaidīs nez ko.

*man vajag paslēpni

nekāda balle pēcāk ar nebūs! es biju vienīga no 60 cilvēkiem, kas gribēja balli!!! jo redz, pārējie sēdēs mājās pie kūku un rosola bļodām, visa radu saime dzīvojamā istabā ap tumšbrūnu galdu un svētku galdautu. nū tā jau redz nevar aiziet prom un viesus atstāt!!!!!!!!!
ar mammu jau runāju, laikam pus pilsētu šodien piebļāvu. viņa ar saka, ka agrāk tā bija kā tradīcija, ka visi sapucējas uz izlaidumu, vēlāk kopīgi iet uz balli, līdz rīta gaismai.. bet redz, tagad "tradīcija" ēst un radoties un omjoties ir svarīgāka! tagad jau tā ir primārā lieta! bet balli taču rīko vēl skola..tā vēl ir skola!! :(

*bet varbūt ir labi, ka tevi kāds mīl? sāku domāt, ka viņi visi tikai grib labu.. bet grūti man to iztēloties! īsti nespēju saprast to, ko dara un jūt citi.

*ja nu gadienā 5dienas vakarā no plkst 18 kāds plāno atrasties nepiespiestā atmosfērā, kaut kur prom, darot kaut ko tādu..kaut ko .. mmm.. [laikam jau tikai sapņi] paņemiet mani līdzi.

*iepazīstini mani ar saviem radiem. kādreiz taču jāsajūtas - KĀ TAS IR?.