Bērns, kurš kopš 5 rītā (pirms 8,5h) ir gulējis vienreiz 40 min un vienreiz 30min, skatās man acīs, uzlicis plaukstiņu uz manas krūts, un smejas. Samiedz acis un smej. Es stāstu, ka jāguļ, bet viņa tä vietā mēģina man degunā iebāzt pirkstu. Tad samiedz acis un smej. Kad tu iesi gulēt, mana mazā vējaslota?
Un man ir tik ļoti žēl.
Un man ir tik ļoti žēl.
Par Ziedoni žēl; es zinu, ka viņš jau sen vairs tā nestaigājās, bet es atceros, kā pirms gadiem lēnām sekoju viņam nopakaļ Vērmaņdārza rajonā, jo tiiiik ļoti gribējās, bet tiiiik ļoti baidījos viņam pateikt, cik ļoti viņš man patīk.