| Valete et plaudite |
[Aug. 2nd, 2009|11:33 pm] |
Tagad es zinu skaidri, ka vakara stundas nebūt nav ražīgākās stundas manā dzīvē. Cik ilgi es biju pieturējies pie agrākā pieņēmuma, man nav skaidrs. Varbūt atkal jāsastāda sev dienas režīms, tikai es baidos, ka bez institūcionāliem rāmjiem nekas labs mani negaida. Labāk gaidīšu gadalaiku maiņu, kad sākšu studijas LKA un pienākumu apziņa daudz rezultatīvāk kā vīns slīcinās mani tādā kloākā kā Igo aprakstītajos Parīzes pazemes mudžekļos.
Un vēl ļoti interesanti, ka es vēl līdz šim neesmu manos iestājeksāmenu rezultātos ieinteresētajām figūrām atklājis kādu smieklīgu epizodīti, kuru pateicoties savai neattapībai es bez maz vai uztveru par pazobošanos. Nu lūk, Apsolona kungs man prasa attiecībā uz manu bakalaura tēmu kāds arhibīskaps tajā laikā valdīja (jā, tā viņš teica. Bet vispār, kā citādāk var nodēvēt svēto tēvu garīgo vadonību?) Dānijā. es ilgi neminstinoties saku, ka nu Absolons un tad vēl Andreass Sunesens. Apsolona kunga un viņa kolēģīšu sejās uzrietēja ķecerīgs smaidiņš, viņi acīm redzot par kaut ko bija ļoti apmierināti. manā sejā gan laikam paŗādījās truls smaidiņš, nu tāds kā Antiņa brāļiem kuri neticēja, ka Antiņš varētu uzjāt tajā stikla kalnā. Un viņi nezināja, ka arī es nebiju pieskaitāmais, jo tikai vēlāk atcerējos tā jestrā jautājuma uzdevēja uzvārdu.
bet nopietni - viņi laikam palika apmierināti. dabūju 90 očki no sotaka. (jā, tās skaistās, uzmanību un cieņu apliecinošās acis es laikam uzsūcu momentāni. Kā diloņslimnieks pātera vārdus, Balzaks - kārtējo tirāžas pieaugumu, un Dāvids ludzot savu dievu. nekādas vilšanās. Vilnītes kundzes cienīgums un jautājumu uzdošanas mazliet neveiklā forma iedarbojās metastātiski/majestātiski) |
|
|
