|
|
|
Oktobris 10., 2005
18:15
uz mirkli mēs spējām apstāties. Viņa grēki mums lika apstāties, lai spētu aptvert, ka no mūsu cilvēciskajām attiecībām bija palikušas vairs tikai milzīgas kaislības. Mēs apstājāmies, man sāpēja, viņam grauza sirdsapziņa. Es smaidīju, viņš meklēja savu vietu dzīvē. Mēs uzsākām sarunas, garas..par sapņiem, nākotnes plāniem..un beidzot mēs bijām punktā, ar ko vajadzēja uzsākt attiecības - mēs RUNĀJĀM..pirmo reizi dzīvē mēs uzsākām sarunu..mēs uzticējām viens otram savu dzīvesstāstu..mēs nolēmām sākt visu no sākuma..no draudzības..un te nu mēs esam, mēs runājam..viens otram, šķiet, uzticamies..taču kaislības apvaldīt nespējam..un mēs dodamies uz priekšu atpakaļgaitā..un nu mūsu attiecības ir tītas vienā lielā kaislību mākonī..šķiet vēl lielākā nekā iepriekš..Kurp tas tālāk ved?..nezinu..varbūt uz nekurieni
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
