Mājās ir kāda kaudzīte izlobītu svaigu saulespuķu sēklu. Un kā tad viņas īsti patērēt?

Sākšu no tālienes. Ko tagad krogā var piekost pie alus un citiem dzērieniem? Nu tur siera plates, vistu spārniņi, springrōļi. Joprojām gandrīz visur var dabūt studentu prieku - ķiploku grauzdiņus. Savukārt deviņdesmito sākumā kaut kur pāķos bija populāras karstmaizes un zemesrieksti. Tad nu krogu bērnības gados, vēl bez iedzērušo kaitināšanas un glāžu mazgāšanas, bija tāds darbiņš kā zemesriekstu cepšana. Naturālā veidā tie zemesrieksti, protams, nav pārāk baudāmi. Aptuveni tā pat kā ar karoti ēst to zemesriekstu zieķi, vai pat vēl mazāk. Tad nu ņem pannu, sāli, zemesriekstus, un cep to visu līdz apbrūnējušiem sāniem. Servē tajos bleķa saldējuma traukos ar plastmasas kājiņu. Stikla trauki parādījās vēlāk.

Nu lūk, tad nu veca paraduma dēļ, bēru uz pannas sāli, vienu porciju saulespuķu sēklu, un... visu to pasākumu sabojāju. Sasvilināju. Iemaņas acīm redzami ir zudušas, līdzīgi kā laukos, kur neviens vairs ar izkapti nepļauj. Nu, un vakar graužot tās jēlās sēklas iedomājos, a kāda suņa pēc es vispār mēģināju tās sēklas svilināt, ja jau ķidājot ārā to puķīti sajūsminājos par to bērnības smaržu, no laikiem, kad semenes varēja dabūt iebrienot saulespuķu laukā, kuras pēc tam nodeva kolhozam. Ja sagribēsies kaut ko graužamu un pārsātinātu ar sāli, var taču aiziet līdz Rimčikam. Savukārt naturālu un svaigu produktu var dabūt labi ja reizi gadā. Lūk!

Pilnīgi bezsakarīgs ieraksts. Ai nov!