Nespēja sakārtot savu prātu un tādējādi arī jūtas, mēdz novest pie pamatīgas emocionālās sagrāves.
...plus vēl visas citas problēmas.. Viss krājas, krājas, krājas... jūtu, ka drīz būs sprādziens, eksplozija. Kā jau vienmēr, Laima ir stipra un nesalaužama ļoti ilgu laiku, bet kādā brīdī arī viscietākajā dzelzsbetonā, no nemitīgajiem dzīves sitieniem, rodas plaisas...
Šodien jutu, ka lūzuma punkts ir tuvu (kad pirmo reizi šajā mācību gadā aizgulējos un nokavēju vismīļās Ernštreites kundzes stundu, pazemīgi viņai atvainojos, bet viņa tik un tā savā sarkastiskajā izteiksmē man sabrauca virsū, man gribējās paņemt viņas slavināto, smago Murphy grammer grāmatu un no visa spēka iekrāmēt viņai pa ķobi...tas jau nekas, ka biju pirms tam paziņojusi klasesbiedriem, ka kavēšu stundu un lūdzu, lai viņi pasaka skolotājai. ..sabrēca vēl uz pārējiem klasē. Tā ir un paliek Ernštreite ...teju, teju novaldīju asaras.)
Viss kārtējo reizi ir sakrājies par daudz - absolūts laika trūkums, nereāli daudz darba, spiediens no visiem, mīļo cilvēku aizbraukšana, pašas prāta stulbums, dzīves doto iespēju aizlaišana vējā, vienatne (tik daudz cilvēku apkārt, bet tu tā pat jūties viens.), daudzie pienākumi... Būs grūti visu pavilkt.
Tagad tik atliek gaidīt, kad es salūzīšu, un cerēt, ka tomēr kāds spēs man palīdzēt salīmēties atpakaļ. Lai atkal varētu uzlikt bezrūpīgo, gaišo smaidu, mazliet trakulīgo izteiksmi, augsti pacelto galvu, un neviens atkal nezinās un nepamanīs, ka arī Laima(e)i kādreiz var būt grūti un skumji...
Current Mood: |
lūztu |