Naksnīgs gājiens uz pēc zeķubiksēm.
Kuru nebija.
Mans izmērs nebija. Ar vajadzīgo den skaitu tāda tur nebija.
Vienīgās melnās 60den zeķubikses bija 10. izmērs.
Nu vai zinies. Varēja jau pacelt un cerēt tādās kādreiz ieaugt.
Un galu galā labi, ka ir tāds izmērs, jo ir cilvēki, kuriem tādu vajaga.
Man arī kādudien vajadzēs. Šis tas jau pāriet gēnos un, skatoties uz manu omu, liekas, ka vecumdienās būšu tāda pati.
Lai gan...hm...nē. Viņas problēmas ar sirdi un veselību bija jau manā vecumā.
Bet izdomāju daudz ko. Tādas domas man nereti nāk līdz ar pašsajūtas pasliktināšanos.
Teiksim, izdomāju, ka, ja mani uz Vienības gatves vienreiz nobrauktu mašīna, tad manas rokas būtu lupatās (gan jau es pati arī, bet tas atkarīgs no tā, ar kādu ātrumu man tas prieks uznestos virsū), jo tad, ja man brauktu virsū, es noteikti pieliektos, aizsegtu rokām seju un aizvērtu acis.
Vēl es izdomāju, ka ziema iet projām, jo sniegs smaržo citādi un mani jau neapmānīs. Un Vienības gatve man atgādina vasaru. Un viss man atgādina vasaru.
Vēl izdomāju, ka mēnesim tizla forma. Tak laikam dilstošs, bet izskatās iedauzīts pilns mēness vai arī šķībi dilstošs.
Un pie pašām mājām paspēju izdomāt, ka man ir bail no ceļamkrāniem.
Un vēl izdomāju, ka pa naktīm uz mežu laikam neiešu.
Jo...Nu jā. Bija baisi just aiz muguras soļus un apzināties, ka, ja tā objektīvi skatās, Tev nav, kur aizbēgt, jo sniegs tik perfekti izgaismo mežu, ka, lai kur Tu skrietu, Tu esi labi saredzams.
Jā. Ekstrēmi, ne?:P (debils smaids)
Bet, pazīstot mani, man mācība pietiks pāris nedēļām, augstākais.