rīt omai vārda diena. pēdējos 3 gadus vai pat 4, es vienmēr braucu pie viņas uz laukiem ar autobusu, kājām gāju n=tos km līdz viņai ar gardumiem piekrautu somu un tad rīkoju ballīti viņai un viņas draudzenēm.  es domāju, ka tieši tāpēc, ka viņa nav vienkārši mana oma, bet reizē arī draudzene, viņai tas kaut ko nozīmē, ka es esmu tur pie viņas. un katru gadu tā sajūta, ka šī nu ir pēdējā reize paliek spēcīgāka, bet šogad jo īpaši, jo kartupeļi viņai augot labi un puķes ziedot super-krāšņi. es teicu, ka tas tā, iespējams, jo pēdējo reizi.

esmu Rīgā, makā 60 santīmi un tagad man jādomā- cik ļoti es gribu rīt būt pie viņas un kā lai to izdaru. bet tāpēc jau man ir dota galva, lai es domātu