Es atdevu savus spārnus. Zinu, ka izklausās klišejīgi, bet tā es šobrīd jūtos.

Es atdevu savus spārnus. To vietā izgrebu lāpstu. Trulu lāpstu, ar ko sāku rakt. Es pārtraucu mēģināt pacelties debesīs un sāku slīkt zemes melnumā. Nu esmu dziļi zemē un turpinu rakt. Strādāju dienu un nakti, tikai mirkļos, kad manā bedrē iespīd mēness es guļu uz muguras un veros tajā. Es vairs nezinu, ko es meklēju. Zelts un ogles šajā tumša izskatās vienādi. Un arī vērtība tiem tāpati. Melns no dubļiem un zemes, kas ieēdas rokās un matos.

Esmu Izīda mazais brālis.

Ja es kādu dienu uzrakšu spīdīgu dimantu, tādu, kas liks noelsties jebkuram juvelierim, es to nolikšu pie oglēm, jo tumsā neatpazīšu. Un kāda jēga no tā būs šai tumsā? Tāpat, tam pieskaroties, tas kļūs netīrs un trausls. Kad nav asaru, tad zeme ir sausa un to ir grūti rakt.

Ar lāpstu sitot zemē un to irdinot paiet laiks. Caur dzintariem un fosforiem tiek manas rokas iegremdētas zemes dzīlēs. Karstās dienās ar vēderu pieplokot pie drēgnās zemes, lai nejustu, kā Saule mēģina ādu nolobīt.