| |
[26. Mar 2007|15:30] |
Šādā laikā pieaug vēlme atsākt smēķēt. Atkal pa druskai niekoties ar cigaretēm uz saules apspīdētiem soliņiem pagalmos un Daugavas krastā. Just kā stari baksta seju un miegt acis no spožuma. Iedzer pa virsu ko saldu. Sildīt rokas azotē.
Jaunie iespaidi sagriezuši visu kājām gaisā. Virpuļo apkārt un jaucas matos. Nelaižas vaļā, bet arī netur ciet. Iet var viegli, pat nedaudz palecoties, pieķeroties pie tuvākā kailā zara un just tā vēsumu. Tomēr vecās iemaņas nav nekur zudušas, tiklīdz sāc ko darīt, ieradums stāv kā mūris un neļauj nekam sagandēt tā viengabalainību un monotonumu. Tām jaunajām trauksmēm nekas cits neatliek, kā ieķerties tikai pašos matu galiņos un skumīgi, un pacietīgi vilkties aiz manis.
Londona ir redzēta. |
|
|
