Ļoti balts |
[Jan. 29th, 2012|10:30 pm] |
[ | nav klusuma, jo skan |
| | Memphis Slim | ] | Viss ir iesnidzis un arī iestidzis kaut kādā dīvainā laika palēninājumā, kas tomēr vienlaikus netraucē laikam strauji aizsteigties garām. Jasmīnkrūmi aiz virtuves loga tēlo kokvilnas krūmus, plaušas pārtop kādas milzu katedrāles salūzušajās ērģelēs. Tāda 19. gadsimta jušanās, kādas jau nu tā laika galvenās nelaimes visādi citādi kā nebūt paēdušu un apģērbtu cilvēku mēdza piemeklēt - dilonis, melanholija un nelaimīga mīla. Pirmo man labi aizstāj citas plaušu kaites, ar otro - ko nu par to, vismaz no trešās izdodas lieliski izvairīties. Tā vietā, lai grieztu valšus visādās ballēs par godu sev un daudzajām vārdamāsām, noskatījos mājas siltumā beidzot Melancholia (ar lielu sajūsmu) un vispār pavadīju laiku dažādu Dostojevska un Tekerija sīko un lielo nelietēnu kompānijā. Dostojevskis jau vēl savējos tā, atļauj vismaz dzērumā izraudāties un nožēlot grēkus, lai pēc tam tāpat jau vien turpinātu, bet Tekerijs izņirgā visus nesaudzīgi, netaupa ne bālos labulīšus, ne lādzīgos uzpūtekļus, visi dabū nicinājumu vien. Cenšos tā neskatīties uz cilvēkiem, varbūt savas gļēvulības dēļ, varbūt tāpēc, ka viņu liekulībā, plātībā un citos sīkos un lielos grēciņos kā spoguļos atspīd manējie. Dodu visiem avansus un kredītus kā muļķu pārvaldīta banka un tad vēl brīnos, ka nākas izsludināt bankrotu. Tagad tik izdzert puspudeli klepus sīrupa, ielīst zem trim segām ar pāris murrājošiem termoforiem blakus... un gatavoties kaujai ar bezmiegu.
|
|
|