Es tā īsti nezinu, kas šodien būtu bijis prātīgi darīts. Toties pilnīgi droši zinu, kāda bija 100% neprātīga rīcība:)

Tā kā Pīters Pens neprotas lidot pie manis, tad es devos pie viņa. Tā kā esmu traki jau nu laba māte, tad paņēmu līdzi arī savas ģimenes labāko daļu pilnā sastāvā. Tas būtu tikai mīļi, ja ārā nebūtu taifūns. Bet taifūns bija un ir joprojām. Sausais atlikums - divi salauzti lietussargi, manējais izturēja. Daudzāki pāri absolūti slapju kurpju, jo iekāpts tika ik katrā peļķē, daudzākas slapjas āra jakas, ar kurām rīt jādodas skolā utt., superdubļainas mazumiņa salātzaļās velvetonenes, jo finišā viņš novēlās peļķē visā garumā un viena primula podiņā un viens tizls ķīniešu cālis par 12 santīmiem - man jau vairs nebija, ko zaudēt;).

Ja kādam te šķiet, ka tāda svētdienas pastaiga ar veselu baru mazo meža dīvainīšu ir romantiska atpūta, viņš tādā vienkārši nav bijis;)P

Kad atpakaļceļš bija jau pusē un es klusītēm purpināju pie sevis kā mantru - liec tiem bērniem mieru, lai kāpj viņi peļķēs, lai streipuļo tantītēm pa priekšu, pieņem viņus tādus, kādi ir, lalala - čalis teica - ja uzdziedātu, būtu raitāks solis. Un tad viņš atlikušo ceļu dziedāja skaļā balsī ar visu savu ziloni uz auss un mazumiņš piebalsoja uz lalala. Mjā, un tad vēl tas keksiņš par 6,5 punktiem, vēēē:(

Tomēr kaut kas tajā visā bija jauks. Un filma arī bija neparasti jauka un cilvēcīga. Sevišķi man patika skats, kad krokodils aprija Āķi. Tā smuki, vienā gabalā, bez liekām asinīm:)