18:36 - Ko atpūta spēcīgs vējš no dienvidiem?
Apmēram pulksten vienpadsmitos piektdienas rītā, nesen atgriezusies no sava šī semestra pirmā eksāmena, pie loga sēdēdama, vēroju, kā vējš pāri visam mašīnu stāvlaukumam aizpūš (aizslidina) pie miskastes konteinera noliktas piecas kopā sasietas tukšas pieclitru plastmasas pudeles. Tās aizlidoja tik tālu, ka apstājās tikai pie tikko apsnigušā zāliena un tur arī palika. Tad pudeļu priekšnesums beidzās un nedēļas nogale varēja sākties.
Satuntuļojusies biezākajā pieejamajā (diezgan biezs) džemperī, biezākajā pieejamajā (galīgi ne biezs) mētelī, aptinusi ap galvu šalli un sabāzusi rokas kabatās, devos ārā no mājām, lai nopirktu cimdus. Pa ceļam uz autoostu, lai sagaidītu autobusu, ar kuru, kā runāja, atbraukšot visādi latvieši. Latvieši patiešām atbrauca, un mēs ar Inesi divus no viņiem paņēmām līdzi un gājām uz kojām dzert tēju.
Kāpēc? Jo sestdien norisinājās pirmā Baltijas valstu studentu diena, kas saveda kopā latviešu, lietuviešu un igauņu studentus, kas bez savas dzimtās valodas mācās vēl kādu no Baltijas valstu valodām. Pasākums bija noorganizēts brīnumjauki. No rīta kafija, tēja un uzkodas, atkal jauna mapīte un pildspalva, un bukletiņi, un, protams, organizatoru uzruna latviski, lietuviski, igauniski. Un pulksten desmitos no rīta visus sadalīja internacionālās grupās un aizsūtīja divstundīgā orientēšanās spēlē, kuras laikā varēja apskatīt visu smuko, ko vien Tartu var apskatīt. Vēl, protams, varēja arī nosalt, septiņas reizes gandrīz nogāzties un pret paša gribu slīdēt lejā pa kādu no slīpajiem ceļiem, celiņiem, ieliņām. Bet tas tikai tad, ja saģērbjas laikapstākļiem neatbilstošā aprīkojumā. To izdarīt ir ļoti viegli. Vajag tikai uz laiku dzīvot citā, bet tuvā, valstī un sezonālās mantas atstāt īstajās mājās līdz laikam, kad pienāk sezona, aizmirstot to, ka reizēm sezona neaicināta atnāk nesezonā.
Pēc tam bija pasākuma daļa, kurā pēc stundu gara gatavošanās procesa katras valsts pārstāvji prezentēja savu valsti. Šīs prezentācijas savā ziņā labi parādīja, kā mūsu trīs mentalitātes tomēr atšķiras. Mūsu daļēji iepriekš, daļēji uz vietas sagatavotā prezentācija bija haotiska, bet mīļa. Pirms uzstāšanas gandrīz visi paši uzskatīja, ka tā būs izgāšanās, bet pēc tās tiem visiem pašiem patika. Lietuvieši bija sagatavojušies kā priekšzīmīgi skolēni – ar PowerPoint prezentāciju, ēdienu degustāciju un tautu tērpiem. Pārāk centīgi, lai būtu interesanti. Igauņi kā allaž ieņirdza par sevi. Uznāca uz skatuves viena meitene un pa pusei nelaimīgi, pa pusei vienaldzīgi paziņoja, ka visi ir viņu piekāsuši un nevēlas neko prezentēt, pēc tam tomēr pa vienam visus pierunāja nākt uz skatuves, un tad visi sāka strīdēties par to, kas igauņiem ir igaunisks un svarīgs. Vienojās tikai par to, ka īpaša ir valoda, jo igauņu valodā ir tikpat daudz locījumu, cik latviešu un lietuviešu valodās kopā par abām.
Tam sekoja kafija un grupu diskusijas, kurām sekoja brīnumgardas bezmaksas vakariņas restorānā. Kas attiecas uz pasākumu pašu, tas pēc vakariņām vēl turpinājās kaut kādā tradicionālā deju pasākumā, kuram mēs nepievienojāmies, pamatojot savu izvēli ar to, ka „ja kaut kas ir par maksu, tad tas nav obligāti”. Oficiālais, organizatoriem teiktais attaisnojums gan bija „nogurums pēc garās dienas”. Jaukākais, bet kaut kādā ziņā arī skumjākais ir tas, ka visapkārt tie igauņi un lietuvieši, bet mūsu vakars beidzās, izklaidējoties ar latviešiem. Jā, nu, ar tādiem, ar kuriem agrāk kopā nebijām izklaidējušās, un tomēr savas tautas pārstāvjiem. Un šī nebūt nav pirmā reize šajos divos internacionāli piepildītajos mēnešos, kad vakars beidzas latviešiem ar latviešiem. Kādam tas var šķist pozitīvi, kādam negatīvi, bet grozies kā gribi, no savējiem neaizbēgsi.
Svētdien skats aiz loga bija krāsains. Stāvlaukums, pilns ar krāsainiem atkritumiem, un putni, kuri no tiem atkritumiem neveiksmīgi mēģināja salikt puzli. Ap pulksten vienpadsmitiem atnāca sētnieku pāris un novāca visu, tostarp piecas kopā sasietas tukšas pieclitru plastmasas pudeles, atstājot tikai pelēku miglu. Un dažas stundas vēlāk tualetes paskata Hesburgerā ar pēdējo maltīti latviešu kompānijā nedēļas nogale varēja beigties.