Nezinu,kā lai to nosauc,bet man jau kopš svētdienas ledusskapī stāv aliņš,bet līdz pat šodienai neesmu tam pieskārusies.
Ir tik jokaini un lēti dzīvot skaidrā.Pat bez vienas pudeles dienā.

Vannā esot,aizdomājos par to,cik nenozīmīgi kļūst visi solījumi un viss teiktais,kad kaut kas noiet pa pieskari vai beidzas.Varētu teikt,ka tas cilvēka dabā-sasolīt visu iespējamo,bet pie pirmajiem šķēršļiem padoties un atrast kādu citu,kam solīt to pašu un vēl vairāk.