Noskatījos "The Hours". Un atkal prātā iezagās domas zem vārdiem - kam tas viss? Protams, šīs domas ir jāatgaiņā, ātri un aizrautīgi jāatgaiņā. Jo apjēgšana, ka tas viss ved uz neko, ir bēdīga apziņa. Visas trivialitātes un ikdienības mirkļi, pamošanās un pļāpas. Bezmērķība. No vienas puses tajā ir kaut kas jauks, skaists pat. Tomēr katru reizi, kad tas notiek, kļūst skumji, nēērti. Kāda jēga man paterēt šo gaisu un resursus?Apziņa par bezspēcību un pārāk liels gļēvums, kā arī naiva cerība uz ko labāku, lai to visu pārtrauktu.