Es nereti daru lietas ar savām rokām neapvienojot visus pirkstus. Es izmantoju vai nu tikai rādītājpirkstu apvienotu ar mazo pirkstu, vai vidējo apvienotu ar mantzini. Nesu es lietas ļoti bieži tik diviem pirkstiem. Nekad neesmu zinājis, kamdēļ man tas tā ir. Ne man viņi sāp, ne kā.
Nesen es redzēju kā tēvs rīkojas ar savu labo roku. Tā nu ir sanācis, ka viņam īsti labi neklausa vidējais pirksts ar mantzini.

Īsti nesapratu, kamdēļ tas ir man. Vai tā ir iedzimtība, vai neapzināti es daru tā, kā dara viņš. Arī, ja tas ir defekts.


Ēdu pie sava vienvietīgā galda. Apskatījos uz metāla cukurtrauku, un tajā mirklī kāds paskatījās uz mani. Atrados viens pats virtuvē un skatījos uz metāla atspulgu. Tas mani sāka bērnišķīgi uzjautrināt. Es, nedaudz ilūzijas aizrauts tam uzsmaidīju. Vienā mirklī viss pārvērtās, un kāds kroplis ņirdza par manu vieglprātīgo smaidu. Turpināju ēst un izlikos, ka neviens mani nav iztraucējis. Tas bija diezgam viegli, jo atkal cukurtrauks bija nolikts tālu prom. Atļaujās ņirgt par mani ēdienreizes laikā...