pārsteigums pašam par sevi un par citiem
Vakar vakarā visnotaļ tapu pārsteidzināts.

Manā rīcībā bija nonācis neliels krājumiņš iz maska's dzejas. Pirmais lielais pārsteigums bija par dzejas darbu kvalitāti. Iepriekš, cik biju lasījis mūsu cienītā darboņa dzeju, tā ietvēra sevī visai skeptisku, melna humora un vieglas paņirgāšanās par esošo iekārtu pilnu attieksmi, sarkasmu un tamlīdzīgas jūtas, kas lasījās labi, taču (vismaz mani) ne pārāk aizķēra. Šis krājums bija kardināli pretējs - ietverot sevī lielu daļu intimitātes, dziļu un brīžiem sāpīgu jūtu pilnus vārdus un skaisti lirisku, mīlestības pilnu, taču nevienā vietā ne banālu kompozīciju. Biju ārkārtīgi patīkami par šīm izmaiņām pārsteigts, jo vairāk tāpēc, ka daži no garadarbiem mani pamatīgi aizķēra.

Otra lieta, kas mani ļoti pārsteidza, ir saistīta ar iepriekš minēto - vakarnakts ar iepriekš minēto darbu lasīšanu un toma veitsa aizdzerto balsi izvilka no manis ārā to mazo daļiņu, kas vēl palikusi manī no jūtīguma un iepriekš bija noslēpta vistālākajā stūrī, lai dzīvot netraucē.

Te arī darbs, kas mani īpaši aizķēra. In fact, šis ir labākais dzejolis, ko pēdējā laikā man ir nācies lasīt:

Vai atceries to kautro zénu?
Vińś dudinája uz stabules mazas,
Bija straujś, tevi pamanot tapa lénígs,
Bet asinis mutuĺoja un baidíjás sirdi apzags.

Nemácéja mílét. Neprata. Apmaldíjás
Te acu dzelmés, te rotás, te krokás,
Un rudens lietus tukśi lija
Vińa pastieptajás, kalsnajás rokás.

Tu vińu atceries. Tádas lietas nezúd,
Kad aizśalc vilciens un biĺete tvertné prasás, -
Paliek vien ká mulsums no marcipána, kas nelúzt,
Un tiek pamests vasaras tvaika rasá."