| |
[2. Maijs 2012|01:02] |
Zini, reizēm ir labi izvairīties no sava prāta pišanas, tērējot enerģiju nakts maiņās un glābēja sindroma aktivizēšanā.
Laist tramadolu vēnā kādam, kura apziņa ir zudusi, jūtot viņa pirkstus ap savu roku taustoties kā meklējot glābiņu, dūdojot rāmi, mierinot gan viņu, gan sevi, tad atcerēties, ka gaida vēl piecdesmit citi, skriet cauri visai nodaļai ar pistoles formas termometru un šaut visiem deniņos, smaidīt, pārbaudīt sesto palātu, kad vien iespējams, šifrēt nozīmējumu lapas, uzpildīt heparīna šļirces vai visai civilizācijai, neļaut rokām pārāk trīcēt, spēlējoties ar subklāvijas katetriem un infuzoriem, turpināt smaidīt, sapņot par cigareti, jaukt kokteiļus sistēmu pudelēs, reibt mazliet no etanola smaržas un dienasgaismas spuldzēm, neapstāties un aizmirst par sevi kā personību.
Lai nav laika sev. Lai nav laika muļķībām. |
|
|
