Es pastāstīju S par Jekaterinu Ivanovnu, viņš nesaprata. Viņš itkā dzīvo citā pasaulē, bet tā nav. Arī man nav saprotams kā var veidot saites ar mazbērnu, ja tam ne reizes nepieskaras.
Es atceros savas vasaras piemaskavas mājā, kura piederēja Jekaterinai Ivanovnai. Tur bija vitrāžas, kuras attēloja vēsturiskas ainas, šīs vitrāžas bija ļoti vecas, tās bija piedzīvojušas cara valdīšanas laiku.
Man nebija ļauts spēlēties ar kalpotāju bērniem, bet es to slepus darīju, reiz mēs (es un kalpotājas meita) izsitām vitrāžu, jo svaidījām bumbu. Mani nopēra (ne jau Jekaterina Ivanovna, bet gan kalpotāja), es nevarēju sēdēt nedēļu. Es atceros to, ka man atņēm rotas, man bija zelta auskariņi un ķēdīte ar krustiņu, un aizldiedza ēst saldumus. Vēlāk gan man atdeva rotas, bet carumiņi ausīs bija jādur par jaunu.
Kalpotājas meitai, neatceros kā meiteni sauca, klājās vēl sliktāk, viņas mammu padzina no mājas.
Es nepastāstīju S par to, ka Jekaterina Ivanovna man pietrūka visvairāk, kad es nebiju Maskavā. Es dažreiz devos viņu apraudzīt. Vienā no pēdējām reizēm, kad ciemojos un Jekaterina Ivanovna bija jau piesaistīta pie gultas, viņa man atzinās, ka viņa mani apbrīno, jo es esot tik stipra, lai gan izskatoties trausla, pēc viņas domām tādai esot jābūt sievietei. Es esot pieņēmusi kaut ko no tā ko viņa man esot centusies dot.
Es esmu stipra, jo pametu mājas, lai sāktu visu no jauna un izlauztos no būra. Es nekautrējoties cīnīties par savu mīlestību. Man esot mērķis. Es kļūdoties, bet nepadodoties.
Viņa pastāstīja, ka viņa esot raudājusi, par lēmumu mani sodīt, toreiz, kad es sasitu vitrāžu. Viņa atzina, ka daudzas lietas būtu vajadzējis darīt citādāk, es saprotu tikai to, ka mana Jekaterina Ivanovna ir cilvēks no patiesāka un godprātīgāka laikmeta, viņa bija mans paraugs un padomdevējs.
Es atceros savas vasaras piemaskavas mājā, kura piederēja Jekaterinai Ivanovnai. Tur bija vitrāžas, kuras attēloja vēsturiskas ainas, šīs vitrāžas bija ļoti vecas, tās bija piedzīvojušas cara valdīšanas laiku.
Man nebija ļauts spēlēties ar kalpotāju bērniem, bet es to slepus darīju, reiz mēs (es un kalpotājas meita) izsitām vitrāžu, jo svaidījām bumbu. Mani nopēra (ne jau Jekaterina Ivanovna, bet gan kalpotāja), es nevarēju sēdēt nedēļu. Es atceros to, ka man atņēm rotas, man bija zelta auskariņi un ķēdīte ar krustiņu, un aizldiedza ēst saldumus. Vēlāk gan man atdeva rotas, bet carumiņi ausīs bija jādur par jaunu.
Kalpotājas meitai, neatceros kā meiteni sauca, klājās vēl sliktāk, viņas mammu padzina no mājas.
Es nepastāstīju S par to, ka Jekaterina Ivanovna man pietrūka visvairāk, kad es nebiju Maskavā. Es dažreiz devos viņu apraudzīt. Vienā no pēdējām reizēm, kad ciemojos un Jekaterina Ivanovna bija jau piesaistīta pie gultas, viņa man atzinās, ka viņa mani apbrīno, jo es esot tik stipra, lai gan izskatoties trausla, pēc viņas domām tādai esot jābūt sievietei. Es esot pieņēmusi kaut ko no tā ko viņa man esot centusies dot.
Es esmu stipra, jo pametu mājas, lai sāktu visu no jauna un izlauztos no būra. Es nekautrējoties cīnīties par savu mīlestību. Man esot mērķis. Es kļūdoties, bet nepadodoties.
Viņa pastāstīja, ka viņa esot raudājusi, par lēmumu mani sodīt, toreiz, kad es sasitu vitrāžu. Viņa atzina, ka daudzas lietas būtu vajadzējis darīt citādāk, es saprotu tikai to, ka mana Jekaterina Ivanovna ir cilvēks no patiesāka un godprātīgāka laikmeta, viņa bija mans paraugs un padomdevējs.