Sapnis:

Es sēžu istabā. Skatos uz logu. Pie sevis skaitu "Divdesmit astoņi pelēki cilvēki, divdesmit astoņi tu..." Kamēr to daru, pret katru manu domās izteikto vārdu ir sitiens. Katru reizi, kad kaut kādu vārdu pasaku prātā, lapsene atsitas pret logu. Jo ātrāk es domāju, jo vairāk lapseņu rodas.Tas ir jautri. Domājot lēnāk, es varu regulēt ritmu, ar kādu tās ietriecas logā. Es aizdomājos. Tās padauzas dēļ es aizdomājos. Pēkšņi, ar skaļu pakšķi, viena lapsene tiek iekšā caur loga stiklu, un nolaižas man uz sejas. Es sēžu un mierīgi gaidu. Tā nedaudz pastaigā, un paceļas gaisā. Es truli skatos uz logu, un uz mirkli nav neviena kukaiņa sitiena pa to. Un tad, kā ar burvja mājienu sāk pa logu birt krusa: "Kā viņa tika iekšā? Caur stiklu? Tā ir kretīniska maucība..." Un vēl divas lapsenes ielaižas. Klusēju un gaidu. Tās paceļas no manas sejas un nu man virs galvas ir to trīs. "Ja kaut viena kuce man iedzels, tas sāpēs nemaņā...". Logs vēlreiz iekliedzas, bet šoreiz to saprotu. Divi kliedziei noskan istabā. "Kuce... Sāpēs..." un to pavadītas ielido lapsenes, kuras ieķeras manos matos un dejo.
Katrs spēcīgs vārds, katra asāka emocija ielaiž caur stiklu lapseni. Es dzirdu, kā pret logu sitošās lapsenes dublē manu domu ceļu. Istaba sāka pildīties ar lapsenēm. Viena, netraucēdami staigājot pa manu seju iekļuva man mutē. Es gaidīju, es gaidīju, līdz tā ielīdīs starp zobiem, un sakodu to. "Saņem, ziņkārīgā niecība". Tajā mirklī, man dzelonis izgāja cauri vaigam. Daudz domas man prātā rosījās, daudz darbus es smadzenēs veicu - Logs kliedza, no sāpēm un sajūsmas. Es noklājos lapsenēm un mans prāts tās aicināja vēl.
Teiksiet, tavs prāts tevi nogalināja? Nē. Tās bija tās Sasodītās, Asinskārās Kuņas.
Es vairs neskaitu.