| emo stāsts |
[Aug. 8th, 2010|05:05 pm] |
Ak dievs kāda es esmu palikusi EMO. Es pati sevi nebeidzu paŗsteigt. Nē patiešām. Ja es paskatos uz sevīm no malas saprotu, ka it kā viss ko te rakstīšu izskatās pēc bullshit, bet tas tiešām ir tas kā es jūtos pēdējās dienas.
Es pēkšņi esmu sasniegusi kkādu emo kalngalu un man šķiet, ka vienīgais kas to spētu atrisināt būtu krasas pārmaiņas dzīvē (pat ballītes vairs nepalīdz un man nav arī pms). Nē pareizāk man vajag beidzot iegūt dzīvi. Jo ko es daru tgd? Neko man nav ne darba, ne skolas nekā kā dēļ vispār būtu vērts eksistēt. Vienīgais ko daru ir skatos seriālus, filmas un ballējos, kas mani kādu laiku pat ļoti apmierināja, bet šobrīd man tas liekas nekas. + man vēl ir vecāki, kas mani ienīst. Tētis ar saviem pārgudrajiem padomiem nebeidz mani pārsteigt. Piemēram, vienu vakaru ienāk istabā un prasa kādi man plāni turpmākajiem mēnešiem. Es saku, ka jāatrod prakse. Tad viņš baigi sēž un domā kādu visugudro padomu viņš man varētu dot šajā jautājumā (es viņam nejautāju) un (tas tiešām ir skumji smieklīgi) pēc ilgas domāšanas viņa padoms ir - tev ir jāuztaisa excel tabula ar uzņēmumu nosaukumiem, viņu darbības jomu un e-pastiem uz kuru sūtīt cv. Tad tu vēl vari uzrakstīt tekstiņu ko viņiem sūti. It kā es jau nebūtu aizsūtījusi miljons pieteikumus tādā veidā, bet nu ok. Viņam par prieku uztaisu to tabulu, pārkopēju savu ierasto pavadtekstiņu cik esmu kruta darbiniece un aizsūtu viņas uz epastu. Viņs protams vairākas dienas neko man neatbild, mājās arī neko nesaka, tikai redzēju, ka viņš to failu izprintējis un nometis kkur virtuvē. Lieliski, paldies viņam par palīdzību. Nu man liekas, ka ja jau negrib un nevar palīdzēt, tad nav ko jaukties nevis tēlot visvareno un nenovest to līdz galam. Šodien arī bija gadījums. Es lieku traukus trauku mašīnā, bet viņi nav tik daudz, lai trauku mašīna būtu pilna. Tētis baigi vēro no malas tad pēķšņi saka - man jau liekas, ka tu tos pāris šķīvjus varēji tāpat nomazgāt. Es saku, ka pēc pusdienām būs vēl trauki un tad varēs vnk pielikt klat. Viņš uzreiz noraidoši jā - būs, būs. Es saku nu labi, ja tev tas ir tik savarīgi es nomazgāšu. Viņš - nē tas, kas ir svarīgi - gan man gan tev, ir domāt sakarīgi. Nu vnk āāāā cik es biju dusmīga vnk wtf. Mana māte vispār mani nebeidz kaitināt, Katru dienu saņemu no viņas pārmetumus par to, ka neko nedaru, kā es tā vispār varot dzīvot tikai ballējoties vien un mājās vispār neesot un kas tas tak maksājot naudu un ka vispār esmu nekam nevajadzīga un nederīga un kapēc es neesot aizbraukusi uz zviedriju, jo tas jau sen esot bijis skaidrs ka es nekādu praksi nedabūšot (nu drošvien tieši tapēc, ka es esamu tik ļoti nekam nederīga) + vēl nesen pateica, ka esot palikusi resna. Lieliski, pats labākais ko māte savai meitai var pateikt.
NU jā tas viss man arī tiešām liek justies kā nožēlojamākajam cilvēkam uz pasaules.
Vakar pusnakti pavadīju raudot un domājot par labākajiem pašnāvības veidiem (tā arī neesmu nonākusi pie slēdziena) no rīta pamodos un sapratu, ka protams ne uz ko tādu nebūtu spējīga, bet tomēr fakts jau vien, ka es par to domāju liek aizdomāties.
Nu kas ar mani notiek? Pēdējo reizi es tā jutos, kad man bija kādi 12 un es biju dzīves nesaprastā tīne. Un kas ir tagad? Man ir 22, es esmu pieaugusi sieviete ar augstāko izglītību un es atkal jūtos tāpat. |
|
|
| Comments: |
arpats es ari jutos lidzigi, salidzinot ar manu izcilo maasu. vakarnakt arii raudaju. mamma grib mani suutit uz laukiem uz vienu nedelju, tas taka butut ok un es jutut ka man gribas kaut ko darit un rkasi mainiit, bet tad bija 1maa doma prom no eda tik talu, bet tad es atcerjos ka pedejo reizi vinju satiku so1dien, jo vinam saja nedelja viskaut kas svariigs jadarot ka piem kapu svetki un vle visadas giemens bezsakara lietas, paslaik laikam visn ir uz mani apvianojies jo es vinam pateicu ka brauku uz laukiem(kuri ir pie igaunijas robezas) un visn man uzreiz saka, bet ka es tevi tik ilgi nesatiksu un es teicu ka tad jau visn vares darit savas "svariigakas" lietas vlevienu nedleju un vle mani nesatikt un ka neesu pashsaprotama lieta.uz ko visn man atbildej aka vinjam "nepatik strideties", protams es nko neatbil;deju, ko tad es butut teikusi "ņee man gan patik strideties" WTF.es to pat neuzsaktiju pa stridu jo vins man vienmer teicalai es saku ka jutos un pateicu, jo si nedelja enbija forsa un vle tie vecaki, apmeram tadas situacijas ka tev.Tevs ari kaut ko runa par to naktoni un tikai gudri spriedelee.
es lasīju un gandrīz sāku raudāt. vnk ārprāts. es tavā vietā drošvien apsvērtu aiziešanu no mājām or smth. man ir bijis līdzīgi, varbūt ne TIK traki, bet līdzīgi. tas, ka mana mamma ik pa laikam ieminās, ka esmu par resnu, ir jau pierasta lieta, bet pārējais ir pazudis.
vienīgais brīdis, kad piedod, Irbīt, es sasmējos bija, kad izlasīju par tavu pašnāvības plānošanu. es ceru, ka nevienā brīdī nepieļauj ko tādu nopietni..bučas, ceru uz drīzu tikšanos..
es nezinu, ko pateikt. bet es vienmēr esmu te..un nekad nedomā tik stulbas domas
man ļoti gribas tevi samaīļoti.
es saku smieties tur, kur tev tevs ieteica uztaisit excel tabulu, tas tiesam izklausam lielisks padoms!!
ja, man tikai tikko palika 20, bet es jau jutos nedaudz vainiga par to, ka dzivoju majas, un man nav darba, un planoju ka vieglak butu notities, un no otras puses , kad es kaut kur eju vai braucu, mamma uzreiz pardzivo un grib lai es atri esmu atpakal, bet , kad te esmu, tad es jutu, ka nav labi
bucas ! | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}