Atsākas. Es nezinu, tas esi tu, mans dārgais draugs, vai es, kas tā īsti nespēj rimties. Bet tas jau vairs nav svarīgi, vai ne?

Lēdij, nomet lūdzu balto lakatiņu, es vēlos kādu izkropļot.

Es jau zinu, pirms viss sācies, kā tas beigsies. Es gulēšu bez spējas piecelties un kliegšu uz debesīm. Vai smiešos par tām. Mana gadījumā, tas nereti izlaužas vienotā, nesaprotamā gārdzienā. Tas būs mirklis, kad pat vēja pieskārieni liksies sāpīgi.

Iesper, lai aizpampst arī otra acs. Simetrijai.

Tikai pēc kāda laika es spēšu piecelties un nostāties uz abiem stumbeņiem, kurus pagaidām vēl sauc par kājām. Un tad būs klasiskais otrais cēliens. Daļa, kas ir sarežģītāka, daudz sarežģītāka par pirmo. Tā ir daļa, kad es, sarecējis un salīdzinoši vesels atkal lūkošos tev acīs. Un mēs abi labi sapratīsim, ka tev ir liels fizisks spēks, bet manī ir neprāts. Un mirklī, kad tas neprāts izlauzīzies, kad tas atkal nespēs izturēt tavas acis...

...tad nāksies tev atkal savus kulakus un acis smērēt, un atkal es smaidīšu debesīm gaidot komandu "Celies."