| |
[Oct. 11th, 2007|10:59 am] |
man jums jāatzīstas un jūs jābrīdina, ka, visticamākais, nekādus eksotiskus pukstus no manis vairs nevar gaidīt. es vairs šeit nemanu nekā eksotiska, nekā pārsteidzoša (izņemot lietas, kas vienmēr un vienmēr pārsteidz it visur, piemēram, cilvēku stulbums un bezpreģels). es varētu vien literāri tēlot dzīvi, bet tam jau mums ir titulētie rakstnieki. bet (bieži vien atlikto un tā arī neuzrakstīto) eksotisku pukstu laiks ir pagājis. viss.
es esmu mājās.
un es neko no sevis nesaprotu, es pati sev esmu tik neprognozējama. nekādas fakinās "intuīcijas", neko. redz, pirms prombraukšanas (tb pirms divām nedēļām, no RIX uz AMS/MNL) mani kratīja kaut kāda djorga. visādas fobijas, uztraukums, par visu un neko konkrētu. pavisam ne tā, kā kad aizbraucu pērnnovembrī. nu jā, pareizi vien mamma sacīja - toreiz es esot aizbraukusi tādā kā transā - citādāk jau laikam neesot varēts aizbraukt. bet šoreiz es biju pie pilnas apziņas, uztraukusies, visādu domu nomocīta, un rauta uz pusēm - LV, Rīga, ģimene, mājas saldās mājas un biezpiensieri no vienas puses - Lielā Mīla Otrā un Visai Draņķīgā Pasaules Malā no otras puses. un man tā negribējās uz to draņķa Manilu, bet tā gribējās pie sava mīļā. un tad vēl es gaidīju Lidostas sajūtu Amsterdamā. bet šoreiz tā neatnāca (jo tādas sajūtas jau allaž piemeklē negaidīti - kā gan es to varēju aizmirst), taču atnāca cita - Gar-Lai-Cī-Ba. un, kad es pēc sešu stundas nīkšanas (jo lija lietus un nāca miegs, tāpēc ne uz kādu Amsterdamas prihvaķīšanu prāts nenesās) gaidīju bōrdingu un atkal redzēju tos mazo mello ķiparu pūļus, mani plosīja visrasistiskākās domas, es no visas sirds ienīdu Amsterdamas-Manilas reisa pasažierus, Manilu, Filipīnas, Āziju un visus pasaules aziātus, izņemot vienu un pat drusku arī to vienu, jo viņa dēļ man jāpiecieš visi pārējie. vēl mani tirdīja ziņkāre, kā es jutīšos, kāds būs mans atkal-pirmais iespaids, atgriežoties Manilā - vai būs par jaunu jāpierod, vai tomēr ne. un vienubrīd pārņēma kārdinājums nekāpt lidmašīnā, pirkt biļeti uz Rīgu, nospļauties uz visu un pateikt mīļajam - davai tagad tava kārta, kulies nu pats šurpu. bet, nu, protams aizbraucu. lidojums, kā vienmēr, nežēlīgi nogurdinošs, bagāžas gaidīšana tāpat, un es pat savu mīļo nepazinu (ehh ka vaidzēja brilles likt). apskāviens un buča, un ar to arī visas bailes, stresi, neziņas bija cauri. un es pēkšņi sapratu, cik ārkārtīgi bagāta es esmu: man ir divas mājas, divas manas pilsētas, divas ģimenes utt. pat nebija nekādas aklimatizācijas un džetlaga - es Manilā momentā jutos lieliski. varbūt tāpēc, ka Latvijā dikti salu, bet šeit ir tik patīkami silts. varbūt tāpēc, ka biju ļoti mīlēta un gaidīta, un ka mans vīrs nebūt nebija vienīgais, kurš ļoti priecājās par manu atgriešanos. esmu savā vietā, tur, kur man jābūt - tik mežonīgi milzīga un skaidra atklāsme. lai cik dīvaini prātam tas arī neliktos. un tad vēl par tām vēlmēm. redz, kad es biju maza jauna, es vienbrīd tā kā domāju, cik forši būt kādā internetšopā strādāt. apmēram tā, kā visi mazi bērni grib būt saldējuma pārdevēji, kad izaugs lieli. nu un tagad man ir pašai savs šops, kur es varu boss around, un pie velna izglītības tādas šitādas, karjeras tādas šitādas, sasniegumus tādus šitādus, kredītus tādus šitādus. ir baigi forši. tāds miers, pabeigtības un pilnības sajūta, pat mājas un darba dzīves rutīna ir lieliska, un mēs visi te mājās esam baigie omulīgie saulītes. es saulīte, vīriņš saulīte, skuķis saulīte. apbrīnojamā kārtā mēs ne reizi kopš manas atgriešanās neesam sakašķējušies (tiem, kas pazīst mani un manu kašķīgumu, tagad no tiesas neticīgi jāgroza galvas; to darām arī mēs), tikai aizvakar vienreiz drusku savaukšķējāmies un veselu stundu nesarunājāmies, taču pat tas bija nothing personal - tīri darba lietas. un man pat rīsi tā neko iet iekšā. un Rīgā man sametās visādas pumpas, savukārt Manilā āda gavilēt gavilē. un un un.. viss ir vienkārši (un) lieliski. vienīgi miega pietrūkst, jo žēl tam ziedot laimes brīžus.
varētu jau stāstīt un gavilēt vēl un vēl, visādus jaukus sīkumus, konkrētus pastāstiņus un tā, bet Ciba jau nav man nekāda sirdsdraudzene, ar kuru triekt un šušušu, un slinka tak es arī esmu. nu ja. tā ka tad jau kaut kad. es jau gan jūs lasu, mīlīši. kā sunis - saprotu, tikai nerunāju :)
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}