SAPNIS:

Es izgāju ārā no basketbola zāles un mēģināju tikt uz mājām. Es nezinu, ko es tur darīju, jo es nekad neesmu tādās vietās. Es gāju ilgi un dikti, līdz sapratu, ka sāku maldīties. Vienā mirklī šādi ejot, es nokļuvu vecā viduslaiku pilsētā. Visapkārt krāšņi tērpti cilvēki, mundieros un kleitās, bet es paceļu galvu, un saprotu, ka esmu karnevālā. Visapkārt atrodas iekšā saucēji un lētas prostitūtas. Ar plikām kājām eju pa granti, kas nobērta salmiem, ar kuriem barot lopus. Iekāpju notekūdeņos un mēģinu rausties tālāk. Izvairos no milzīgas, draudošas cirka telts.

Pieeju klāt vienam ļoti noplukušam cilvēkam. Viņš izskatās noplucis, bet ne tā, kā pārējie. "Atvainojiet...?"
"Jā?"
"Es vēlos tikt ārā."
"Kā jau mēs visi."
"Nē, jūs nesaprotat. Es vēlos tikt ārā no šejienes."
"No šīs vietas?"
"... Nē.. Man šķiet, ka no šī laika."

Viņš piecēlās un sāka lēnām iet. Es mēģināju viņam sekot, bet īsti labi nesanāca. Es pieķēros viņa kabatai un turpināju iet. Milzīgs karnevāls pār manu galvu.

"Uz kurieni tu vēlies?"
"Uz slimnīcu.."
"Pats atrast nevari?"
"Nē, es nezinu kā, bet es nomaldījos."
"Tad jau tu sen esi aizgājis no savām latviešu saknēm."
"Kamdēļ tā saki?"
"Tu nespēj vairs atrast dzimteni."

To sakot viņš izplūda skaļos smieklos un mēs turpinājām iet. Ceļš tālumā noslēdzās tādā kā atvērtā rīklē.

"Mēs iesim uz turieni?"
"Jā. Bet vēl, ne tagad."

Viņš atbildēja un iegriezās mazā ieliņā. Šī mazā ieliņa bija neizmērojami plaša, un es sazīmēju tālumā tiltu pāri upei, tieši to vietu, ko visu laiku meklēju. Es apsēdos uz tilta margām un apskatījos tumši tumšajās debesīs, kurās karājās mēness. Viss bija mainījies, tikai ne noplukušais vīrs. Viņš stāvēja skumš un raudzījās tālumā.

"Bet tu, tu esi no kurienes?"
"Rumānijas."
"Kamdēļ tu tik labi runā latviski?"

Viņš neatbildēja, tikai pāri viņa vaigiem sāka ripot asaras.

"Nu tad zini," es teicu "tad jau mums jāpaņem tagad kāds sasodīti labs rumāņu vīns." To pateicies, es atgāzu galvu atpakaļ pret debesīm un sāku kliegt. No sākuma ar bērna balsi, līdz mežonīgam, plosošam kliedzienam, kas savā kulminācijā pārlūza milzīgos smieklos.

Frāze "Labrīt" nav īsti domāta man.