..to domu galvā es notvēru.. -

Intresanti, ieraugot komentāru kkad vecajās dienasgrāmatās, sanāca pašai tur un feini.lv iemest aci. Intresanti, kādreiz dzīvoju prāta mājiņa ar tīrākiem logiem pa kuriem lūkoties uz pasauli. Jauki jau vispār. Un rakstīju arī, katrā ziņā labāk vai nelabāk, bet pilnvērtīgāk noteikti. Vispār tovakar radās vēlme atkal kko uzrakstīt - iesākums kkāds jau runājot ar Dinu tapa. Tas skuķis iedvesmo, īpaši, kad jācenšas paskaidrot kāpēc mēs cilvēki esam tadi.

Nu viss, cilvēks kādam pieķeras,  īsajā versijā, ja lācītis bija parasts viss kārtība, viņš priecājās par sauli, mitro zāli silta pavasara rīta un visu pārējo, ja izdomāja mazā meitene ielikt jaunos apdeitus - lācītim bija rgabulis iekšā, pateicoties kuram tas varēja skanēt, tad tam izpletās caurums, kurš, lai arī grabulis pazudīs, tur paliks, tad lācim liekas, ka caurums jāaizpilda, .. [tas nav ievads, tas ir uzskējums cauri, lai nepiemirstas], bet vispār jā, varbūt gribas ko lietderīgu.

Varbūt tāpēc, ka šodien misē izdomāju, ka paldies Dievam lapas var salīmēt. Jā, tieši tā. Laikam jau būtu grūti saskaitīt cik lapas cilvēki nav saplēsuši, saraustījuši gabalos dusmu ietekmēs, vai skumjās lēnam iznīcinajuši, žēl, bet varbūt nē. Cik daudz no tām lapām bija ar viars nederīgu informāciju, atmiņām ko nevajag glabāt vai vienkārši pierakstītas pilnas. Ehh, katram kuram nav slinkums kko uzraksta. Uzraksta uz tevis, uz manis. Mēs jau paši esam savas dzīves lapas. Tikai atšķirība, cik katram ir liela dzēšgumija, kurš spēj nevajadzīgos skrebulējumus, ko lapas malā uzķēpājis kads cits izdzēst, kurš tos visus glabās, lidz bus galīgi pieskrebelēts ar citu domām un viedokļiem, ka nepietiks iveta savam?

Ko mēs varam zināt, neko. Tikai labi, ka musdienās ir skoči, vai līmes. Lapas plēš, iznīcina, sarausta, jā dažādi cilvēki rīkojas ar mūsu dvēselēm. Labi, ka ir līmes, varam pacensties un sevi salīmēt, tikai liekas, .. lapa protams vairs nebūs tāda, bet liekas, tas jau nebūs tas, kas traucēs.  Tagad leikas, ka katrā salīmejuma vieta ir rēta, rētas protams palīdz atcerēties un novērtēt utt., bet ir kāda cita lieta - liekas, ka rētas ir īstā vieta. Protams, īstā vieta, kur atrast iemeslu augt, bet liekas, ka arī īsta vieta, kur sākties infekcijai. Paskaties uz salīmējuma vietu un redzesi, ka ta nav gluda, nē, tur var, daudz, daudz vieglāk sāk pielipt dažādi putkeļi - (skumjas, noželas..), dažādi netīrumi (neuzticības cilvēkiem, aizslēgsanāš), un aiz tiem aizķeras nākošie lielākie putekļi, netīrumi, pameslas.

Cik savādi - rētas mūs daiļo, un rētas pūdē. Nav jau tik traki un sīkumos eniebraukšu, tik liekas, ka izejot lietām cauri vairs nekļūstam labāki, noteikti vairs neliekas, ka izejot kam smagam cauri kļūstam maigāki, spētu labak visu novērtēt.. Nē, tie labie rezultati ir tikai uz mirkli, tad talāk kļūstam vienkāŗsi cietaki, ciniskāki,  <- laikam jau izstradājas antivielas organismā pret tam baktērijām brūcē.Labi, labi, atliek tik izskalot brūci, caurumu. Izskalo pats ar savām dvēseles lāsēm, kas tik reizēm izlaužas. Bet atļauj tam izskalot un aizritēt, nevis palikt brūcē, tad tas tik palīdzēs pūt. Izskalo un tad sāksim domāt, ka nogludināt līmējuma vietu, lai nekas tur vairs nekrātos. Jēzu, esi tas balzāms, kas kurš kā reklāmās nogludina matu molekulas utt :D Joks, bet nē. Gribētos paskatīties uz cilvēkeim un redzet ka viņi kļūst maigāki, nevis dzirdet tekstus, bļin, es paskatos uz sevi gadu atpakaļ un jūtu, ka esmu kļuvusi maita.

Hello, kāpēc pēc visa cauri izietā liekas, ka dvēsele tagad vairs enbūtu tik verta, tik trausla un tapēc arī dārga, kā tā bija agrāk?

 

Bet vispār, šorīt pamožoties pie Artura pēc viņa 18gadu sagaidīšanas, sasmējāmies jauki par veco čebureku joku, tinnos svētdienā 11tos uz skolu x_X, sī, lai jsutos kā euroskolas dalībnieks :D un jā - lielākais ieguvums bija pusKILOGRAMS Haribo lācīšu sagaidot Ievu un mammu Liepājā pēc atgriešanās no Norvēģijas.

Cerams tie lāči ir zāles pret dvēseles ļaunināšanos. Don't want to! Aī vānt tū bī a nāis, hapij čīldrēn!