SAPŅA LOĢIKA, MALHOLANDA CEĻŠ
Kurš nav pamodies no sapņa un brīnījies par tā dīvaino loģiku, kurai nav nekāda sakara ar mūsu nomoda izpratni par to. Tā var būt absurda un reizē pašsaprotama, ačgārna kā Alises piedzīvojumi Aizspogulijā, un tomēr pilnīgi ticama. Sapņos visi gali kaut kā saiet kopā un nerodas aplami jautājumi. Līdzās sadzīvo pārvarīgi daiļais un šerminoši briesmīgais. Kā tumšas zivis no zemapziņas dzīlēm uzpeld nebijušu notikumu atmiņas, un ēnām ir sejas, kuras aizmirstas līdz ar pamošanos. Un varbūt labi, ka tā.
Ir sapņi, no kuriem pamosties laimīgs un drusku skumjš, un murgi, kas tevi atstāj pelēkā rītā trīsošu šausmās, auksti mitros un saburzītos palagos. Sapņi, no kuriem atmostas ar karstām asarām uz vaigiem, sapņi par zaudētiem cilvēkiem, sapņi par neatrastiem, sapņi – vēstis un sapņi – vēstules, un brīnišķīgi radīšanas sapņi. Sapņi, kuri atkārtojas, un sapņi, kurus gaidām atkal – no kādas laimīgākas un labākas pasaules kā tā, kurā mēs dzīvojam. Un sapņi, ko gribam aizmirst un nekad, nekad nevienam ne par ko neatklāsim. Un tie jocīgie, raibie un skaļie sapņi, kurus stāstām citiem pie brokastu kafijas, tik viegli un pasmejoties – kā rīta avīzes pielikumu lasot. Par suņiem, kas runā, par kaķiem, kas staigā biksēs, par pūtēju orķestriem un par citplanētiešiem.
Un sapņi par nāvi.
Cita pasaule, kurā pavadām trešdaļu mūža. Taču arī – dzīvojam, pa īstam. Un varbūt pa īstam mirstam.
Mēdz būt man tāds sapnis, no kura es nevaru atmosties. Sapnī apzinos, ka sapņoju, bet pamosties nevaru. Bet sapnī palikt ir bīstami. Es cenšos izmisīgi – līdz beidzot pamostos, mirkli sajūtu atvieglojumu, un tad saprotu, ka esmu atmodusies tikai sapnī. Es saprotu, ka šis atkal ir sapnis, no kura nespēju pamosties, bet, kad beidzot pamostos, saprotu, ka tas ir tikai sapnis, no kura nevaru pamosties, un kad beidzot pamostos, - saprotu, ka tas ir sapnis, no kura nevaru... pamosties. Es mēģinu kliegt, bet balss neskan, mēģinu sev nodarīt sāpes, – nevaru, mēģinu atvērt acis, atplēst tās vaļā ar pirkstiem, - nevaru, nevaru pamosties! - līdz beidzot pamostos, un saprotu, ka tas ir sapnis, kurā esmu pamodusies, un atkal es nespēju pamosties.
Un tā lēni un nenovēršami grimstu arvien dziļāk un dziļāk dzelmē, tuvāk pie tumsas iemītniekiem, tālāk un tālāk no gaismas un gludās ūdensvirsmas, kas šķir sapni no īstenības, un jo dziļāk es esmu nogrimusi, jo grūtāka ir kārtējā šķietamā atmošanās, - līdz tomēr es mostos, pa īstam.
Līdz šim vēl vienmēr.
Bet kādu nakti pamodusies, es pēkšņi zinu, ka reiz es to vairs nespēšu – iznirt atpakaļ, augšā.
Grimšana būs bezgalīga, tā būs Aizspogulija, no kuras nav atpakaļceļa, jo katrs spogulis vien atkārtos nākamā spoguļa attēlu, un sapnis būs sapnis, būs sapnis, būs sapnis, un tā būs nāve. Ne tumsa un nebūtība, ne klusums un aizmirstība, bet mūžīgs un mokošs mēģinājums atgriezties.

Tāda ir Deivida Linča jaunā filma “Malhollanda ceļš”. Ļaujies sapņa burvībai un šausmām, nejautā kas un kāpēc, nemeklē atbildes.
Linčs ir parādījis arī kādas ēnas seju. Mēģini pēc seansa to aizmirst.
Un nemierini sevi, ka tu nesapņo.
Sapņo visi, tikai daži neatceras.

16.04.02