Ziniet, kamdēļ es šeit atkal esmu? Jo esmu dzēris. Jo esmu piesūcies kā karstas vasaras miglas mākonis. Kā vīnogas saules klēpī. Nu velns ar to, lai ir.


Jūs esat ievērojis kādreiz, sēžot aizmugurējā mašīnas sēdeklī, ka garām aizbrauc mašīna un priekšējā spogulī uz mirkli šofera seja kļūst vīna sarkana? Kamdēļ "vīna sarkana"? Jo vīns ir sarkans. Un, jo tas skan skaisti. Tā nu tas ir. Es zinu ķiršu, asiņu un vīnu sarkanu. Esat ievērojuši, kā koki zib gar logiem un gar tavu skatienu, bet mironis ceļa malā tur paliek un gaida? Gaida, kad tu mirkšķināsi acis, lai redzētu to kustam. Velns ar jums, jūs mūžam nezināsiet, kas ir bailes no halucinācijām. Bailes, no spējas ieraudzīt savu iekšējo sapuvušo, sadegušo un smejošo pasauli. Piesmieto sirdi.

Es vēlos raisīt no savām acīm grēku plūdus. Tādus, kas noslauka smīnu no mana smaida un raisa tur ko patiesu. Bet, kad tas ir noticis, es saprotu, ka vienīgais patiesais manā sejā ir izsmejošais smaids un smiekli.

Man negribas tagad īpaši staipīt savu pretīgo un šausmu vietās pabijušo klauna daiktu, bet tomēr, uzklausiet to... Jūs tagad dzirdat, kā runā atvēries klauns. Kad vēl jums būs tā iespēja ar pretīgumu skatīties uz kādu, par ko ir tik skaisti un baudāmi smieties?

Jā, es tagad ar kādu runāju, un klusēju. Tam cilvēkam nevajag zināt, kas man ir ko teikt. Tam nevajag zināt, cik pilna mana dvēsele.

Post Scriptum: Ja man kādreiz aptrūksies sarkasma, lai Dievs stāv man klāt. Jo viņam sarkasma ir atliku likām.