sapņojam

antonija:
Reizēm brīnos par lietām, kas noliktas manos sapņos, lai gan nekad pati tās neesmu redzējusi. Pirmajā sapnī es biju maza meitene un man bija draudzenes. Slapjajā zālē atradās mašīna vabolīte. To es gribēju fotografēt. Pamodos un likos sev savādāka nekā vakar.

Otrajā sapnī bija stacija. Gaidīju vilcienu. Visu uztvēru pēc skaņām, jo bija ļoti tumšs un gandrīz neko nebija iespējams redzēt. Pienāca vilciens no Jūrmalas. Kad pie tā nokļuvu, ievēroju, ka tur iekšā nav neviena pasažiera. Tad nokāpu lejā stacijā, kur bija pilns ar eglītēm. Gribēju nopirkt piparkūkas, ko pa ceļam varētu grauzt. Ļoti daudz mazgadīgo klaidoņu. Kļuva skumji, tādas elēģiskas noskaņas kā 1. kursā. Pulkstenis rādīja nesaprotamu laiku.. Es tam nepievērsu uzmanību. Nolēmu iet uz autoostu, jo zināju, ka piektdienās iet vēlais. Tomēr viss izskatījās it kā būtu agrs rīts. Tikai bez sniega. Viss pelēks. Vēroju cilvēkus un atkal sajutos labi. Nē, tomēr rīts. Tātad tikšu mājās. Uz kāpnēm redzēju vīrieša (Ilmāra Šlāpina?) galvu un sabijos. Briesmīgi. Kādu laiku stāvēju tunelī un lūkojos uz cilvēku straumi. Pakustēties nebija iespējams. Tomēr izkustējos. Kad nokļuvu autoostā, pulkstenis rādīja 33:29. Sākumā izskatījās, kā 21:29. Tātad uz autobusu vēl varētu paspēt, ja ātri skrietu. Taču, nē, 33. Kas tas par laiku? Turklāt ārā nespodra gaisma. Un izrādās, ka autoostas nemaz nav. Es patiesībā atrodos kaut kur uz Maskačkas robežas. Izrādījās, ka esmu iegājusi pa vārtiņiem, kur daudz māju. Vesels rajons. Bērneļi noplukušās drēbēs ar riteņiem braukā. Dodos prom, bet attopos Ludzas ielā. Tā gan ir īsta, kā dzīvē. Kāds nometis zālē zilas kurpes.